Ticot uzvarai.* Palīdzēt visiem

«Ja šajā trakumā vari kādam darīt labu, tas sagādā milzīgu prieku,» saka dzīvnieku glābēja Natālija Gozaka

Kara pirmā gada beigās pie Natālijas Gozakas (42) Kijivas dzīvokļa durvīm kāds piezvanīja. Viņas laimei nebija gala, kad uz sliekšņa sieviete ieraudzīja savu vīru, kurš bija atgriezies mājās no karošanas Bahmutas apkaimē.

Vīrietis bija noguris, bet ļoti laimīgs: «Es viņu atvedu mājās!» Un parādīja saviļņotajai sievai izkāmējušu šķirnes kaķi. Netālu no frontes kaķis bija iznācis no kādas mājas drupām un ielēcis karavīra rokās. Un vairs negāja prom. Jaunais saimnieks minci nosauca par ierindnieku Raienu un, atgriežoties mājās, atveda to līdzi uz Kijivu.

Vīrs zināja, ka Natālijai patiks jaunais ģimenes loceklis. Pēc izglītības viņa ir ekoloģe,  viņa pēdējā laikā nodarbojās ar dzīvnieku glābšanu gan kara zonās, gan no necilvēcīgiem īpašniekiem. Kopš nonākšanas Natālijas aprūpē Raiens ir pieņēmies svarā par četriem kilogramiem un vairs nebaidās no skaļiem blīkšķiem.

Dabu un dzīvniekus Natālija mīl jau kopš bērnības. Skolas laikā viņa dievināja bioloģiju un bija sajūsmā par mūsu planētas daudzveidību. Iestājās Kijivas Mohila Akadēmijā, lai studētu ekoloģiju, un kopš tā laika piedalījusies vairāku Ukrainā labi pazīstamu vides aizsardzības organizāciju dibināšanā. Viņa ir strādājusi ANO Attīstības programmā, Pasaules Dabas fondā (WWF) un Ukrainas ekoloģisko iniciatīvu centrā Ekodija. Tagad Natālija paplašina Greenpeace biroju Ukrainā un vada Starptautiskā Dzīvnieku labturības fonda (IFAW) nodaļu.

Piedāvājumu strādāt fondā Natālija saņēma grūtā dzīves brīdī — valsti plosīja karš, vīrs un brālis bija aizbraukuši aizstāvēt savu zemi, un sieviete viena pati bija atbildīga par pusaugu bērniem. Taču arī šajā sarežģītajā laikā Natālija centās palīdzēt tiem, kuri par sevi nevar parūpēties — viņa pievienojās aktīvistiem, kuri krātiņos turētos putnus un zīdītājus centās evakuēt uz drošām patversmēm un īpašiem rehabilitācijas centriem ārzemēs. «Svarīgākais ir tas, ka dzīvniekam, kuram te klājās slikti, tagad klājas labāk. Ja šajā trakumā vari kādam darīt labu, tas sagādā milzīgu prieku,» saka Natālija.

Natālijas pirmās aprūpējamās radības bija sikspārņi no Žitomiras. Vietējie iedzīvotāji tos atrada savos pagrabos, kurus sāka pārbūvēt par patvertnēm. Ar Ukrainas lidspārņu rehabilitācijas centra starpniecību pienāca ziņa, ka pagrabos manīti pieci, varbūt 10 sikspārņi, bet, kad Natālija ieradās norādītajā vietā, viņa ieraudzīja simtiem mazu purniņu.

Pieaicinājusi citus brīvprātīgos, ekoloģe ķērās pie loģistikas operācijas, lai glābtu šos dzīvniekus, un tagad tie visi dzīvo Rivnes zooloģiskajā dārzā valsts ziemeļrietumos.

Natālija ar aizrautību stāsta arī par lāci Mihaiļiku. Apmēram piecus gadus vecais ķepainis visu mūžu bija pavadījis šaurā metāla būrī kā izklaide kāda restorāna viesiem Ivanofrankivskas reģionā. Dzīvnieku glābšanas komanda Mihaiļiku no «saimniekiem» atguva briesmīgā stāvoklī — lāci mocīja zobu sāpes, jo dzīvnieks tika barots ar restorāna ēdienu pārpalikumiem. Viņa ķepas bija pamatīgi savainotas, skrāpējot metāla restes. Par laimi, tas laikus nonāca labās rokās un tagad atrodas lāču patversmē Domažir Ļvivas pievārtē. Ķepainis ir apārstēts un pieņēmies svarā. Viņš atkal komunicē ar saviem sugas brāļiem un — pats galvenais — atkal mācās uzticēties cilvēkiem. Bet tikmēr Natālija kārto dokumentus, lai Mihaiļiku varētu pārvest uz lāču patversmi Vācijā.

Kara laikā Natālija ir noorganizējusi arī astoņu lauvu, viena leoparda un divu vilku evakuāciju uz īpašām dzīvnieku patversmēm Eiropā, bet kopumā fonds IFAW ir izglābis vairāk nekā 17 tūkstošus savvaļas dzīvnieku. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, daudzām radībām šis karš ir devis iespēju tikt pie labākas dzīves.

Vissāpīgākais ekoloģei ir redzēt bezpalīdzīgus dzīvniekus, kurus saimnieki pametuši, bēgot no kaujām. Piemēram, pēc kādas smagas apšaudes Hersonā pussagrauta tirdzniecības centra drupās brīvprātīgie atrada lemuru, kas bija izbēdzis no centrā turētā būra. Lemurs bija kontuzēts, taču atveseļojās un tika pārvests uz zooloģisko dārzu Kijivā, kur tagad dzīvo plašā aplokā kopā ar citiem lemuriem. 

Savukārt Harkivas apgabalā tika izglābts baltais tīģeris — šķūnī ieslēgtais dzīvnieks bija izsalcis un no stresa zaudējis apmatojumu. Lielais kaķis ilgstoši ārstējās savvaļas dzīvnieku glābšanas centrā, un tagad Natālija kārto dokumentus viņa pārvešanai uz Dāniju.

Daudz mājdzīvnieku un putnu brīvprātīgajiem ir atvedušas arī Ukrainas militārpersonas. Galvenokārt tie ir kaķi un suņi. Nesen karavīri Kijivas zooloģiskajam dārzam nodeva mazu kontuzētu pūcīti, kas zaudējusi redzi un vairs nevar dzīvot savvaļā. «Militāristiem tas ir arī sava veida psiholoģisks atspaids, kad viņi izglābj kaut ko mazu un pūkainu un pēc tam zvana un jautā: «Nu, kā tur mans dēlēns dzīvo? Kā klājas manam seskam?» smaida Natālija.

Viņa norāda, ka pašlaik vēl nav iespējams aplēst, kādus zaudējumus savvaļas dzīvniekiem nodarījis karš, piemēram, cik lielu ekoloģisku kaitējumu ir radījusi Kahovkas hidroelektrostacijas dambja un milzīgās ūdenskrātuves iznīcināšana pagājušā gada jūnijā. Savukārt mājdzīvnieku patversmju noslodze ir palielinājusies par 30%, piefrontes pilsētās — pat par 100%.

Natālija atzīst, ka dzīvnieku glābšana emocionāli palīdz ne tikai daudziem karavīriem, bet arī viņai pašai, jo katra izglābta dzīvība palīdz saglabāt ne tikai Ukrainas, bet arī visas pasaules dabas bagātības.

* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu