Ticot uzvarai.* Kūrorts pārvērsts militārā bāzē

Kā desmit okupācijas gadi mainījuši Krimu, un kāpēc daudzi uzskata, ka lielās cīņas par šo pussalu vēl tikai priekšā

Pagājušajā nedēļas nogalē Krimā atkal gāja «karsti». Ukrainas Bruņotie spēki, veicot līdz šim spēcīgāko uzbrukumu okupantu militārajiem objektiem, naktī uz 24. martu iznīcinājuši vairākus Krievijas Melnās jūras flotes infrastruktūras objektus, tajā skaitā Krimas lielākajā pilsētā Sevastopolē, un naftas noliktavu Hvardijskes ciematā. Trāpīts diviem krievu desantkuģiem — Azov un Jamal. Esot bojāts arī izlūkkuģis Ivan Hur. 

Kad pirms diviem gadiem sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, tās sabiedrotie ieročus piegādāja ar nosacījumu, ka ukraiņi tos neizmantos Krievijas vai Krimas teritorijā. Tagad šāds nosacījums vairs netiek izvirzīts. Patiesībā triecieni pa okupantu bāzēm Krimā sākās jau 2022. gada augustā, kad ukraiņi iznīcināja vairākas krievu kara lidmašīnas Saki aviobāzē. 

Šo aizvadīto divu kara gadu laikā ukraiņi ir iznīcinājuši vai no ierindas izsituši arī aptuveni 30 krievu karakuģus, kas ir vismaz trešdaļa Melnās jūras flotes. Krievi bijuši spiesti atvilkt savu floti no Sevastopoles līča rietumkrastā uz Feodosijas ostu Krimas austrumos vai pat vēl tālāk — līdz Novorosijskas pilsētai Melnās jūras pretējā krastā Krievijā.

Šī flotes atvilkšana ir apgrūtinājusi Krievijas armijas iespējas veikt raķešu triecienus pa Ukrainu, tā arī vairs nespēj kontrolēt Melnās jūras austrumu daļu. Līdz ar to ukraiņiem ir izdevies pārraut savu dienvidu ostu blokādi un atsākt jūras tirdzniecību. Statistika liecina, ka šā gada sākumā Ukrainas eksporta apjomi bija atgriezušies tuvu pirmskara līmenim.

Tas ir būtisks pavērsiens, jo «kopš pirmajām okupācijas dienām 2014. gadā krievi uz Krimu demonstratīvi sūtīja savu jaunāko militāro tehniku un ieročus», secina Kijivā bāzētās domnīcas Razumkov Centre militāro programmu direktors Mikola Sunhurovskis. Pēdējo desmit gadu laikā okupanti modernizēja militāros lidlaukus, uzstādīja jaunas raķešu palaišanas un pretgaisa aizsardzības iekārtas, pat atjaunoja padomju laikos būvētās kodolieroču glabāšanas bāzes.

Okupācijas laikā Melnās jūras kara flote tika papildināta ar vismaz 13 jauniem raķešu kuģiem un zemūdenēm, saskaitījis Sunhurovskis. Kopējais militāro peldlīdzekļu skaits bija sasniedzis 74. Tagad vismaz 24 no tiem ir iznīcināti vai bojāti. Un to apgalvo ne tikai ukraiņi. Piemēram, Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grānts Šaps pērn decembrī atzina, ka tikai pēdējo četru mēnešu laikā vien krievi ir zaudējuši 20% no Melnās jūras kara flotes.

Slēptā militarizācija

Krimas aneksijas process sākās 2014. gada februārī, kad tur iebruka «zaļie cilvēciņi» bez atpazīšanas zīmēm, lai gan nevienam nebija šaubu, ka tās ir Krievijas militārpersonas. Pēc pussalas sagrābšanas steigšus tika sarīkots referendums — 16. martā par vēlmi pievienoties Krievijai nobalsoja 97%, apgalvoja okupācijas varas iestādes.

Lai gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins toreiz jūsmoja, ka «Krima ir atgriezusies dzimtajā ostā pēc tautas gribas», civilizētās pasaules valstis šo «referendumu» uzskatīja par neleģitīmu.

Aizvadīto desmit gadu laikā okupētā pussala no kādreiz populāra kūrorta ir pārvērtusies par militāru placdarmu, ievainoto krievu karavīru hospitāli un nākotnes kaujas lauku.

«Kad krievi 2014. gadā okupēja Krimu, viņu galvenais sauklis bija: «Mēs pasargāsim jūs no banderoviešiem.» Bet tagad tie paši cilvēki mudina Krimas iedzīvotājus rakt tranšejas,» saka 28 gadus vecais Ukrainas Bruņoto spēku seržants Andrijs Šadrins. Krimas sagrābšanas laikā viņš dzīvoja Feodosijā un pats savām acīm redzēja, kā krievi iebrūk vietējā ukraiņu bāzē. Andrijs tolaik bija tehniskās koledžas students un bija viens no aptuveni 3000 cilvēku, kas sapulcējās uz protesta akciju Simferopolē, lai paustu atbalstu Ukrainai.

«Šis protests bija svarīgs, jo tas bija pretarguments propagandas vēstījumam, ka Krimas iedzīvotāji vienbalsīgi atbalsta okupāciju,» skaidro Šadrins.

Krimā dzimušais Andrijs tā arī nekļuva par programmētāju. Jau uzreiz pēc iebrukuma 18 gadus vecais jaunietis iesaistījās operācijā, lai palīdzētu no aplenkuma izkļūt kādai ukraiņu jūras kājnieku vienībai. «Redzot krievu «brāļu» attieksmi, es sapratu, ka vienīgais veids, kā ar viņiem komunicēt, ir cīnīties,» atceras Andrijs. Drīz pēc tam viņš aizbrauca uz Dņipru un pievienojās brīvprātīgo bataljonam Labais sektors, bet pēc diviem gadiem iestājās Ukrainas armijā. Apguva jaunas iemaņas NATO mācību programmā un kopš tā laika ir karojis gan Doneckas frontē valsts austrumos, gan pie Harkivas ziemeļos. Viņa militārais segvārds ir Krima.

Karavīrs stāsta, ka pirms 2022. gadā notikušā pilnā mēroga iebrukuma neticēja, ka Ukraina ir spējīga atgūt okupēto pussalu, taču tagad ir pārliecināts, ka tas ir tikai laika un Ukrainas armijai pieejamo ieroču jautājums.

Andrijs 2014. gadā bija viens no aptuveni 3000 cilvēku, kas sapulcējās vienā no Krimas lielākajām pilsētām — Simferopolē —, lai protestētu pret pussalas aneksiju

«No 2014. līdz 2022. gadam lielākā daļa starptautisko partneru mudināja Ukrainu likt Krimu iekavās — pieņemt šo okupāciju un koncentrēties uz Donbasa atkarošanu. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka bez Krimas atgūšanas miera nebūs,» saka ukraiņu politologs Kostjantins Batožskis.

Pirmajos pussalas okupācijas gados krievi centās slēpt Krimas militarizēšanu, ieguldot arī naudu civilajā infrastruktūrā, it kā modernizējot tūrisma un atpūtas industriju. Taču ukraiņu ekspertiem jau uzreiz bija skaidrs, ka Krimai ir tikai viena nākotne — tā būs liela militārā bāze.

Militarizācija paātrinājās 2018. gadā, kad krievi pabeidza būvēt tiltu pāri Kerčas jūras šaurumam. Ievest militāro aprīkojumu kļuva vieglāk. Īpaši aktīvi kara tehnikas pārvietošana notika 2021. gadā.

Partizānu kustība

Pēc pussalas aneksijas Krievijas propaganda centās uzrunāt vecāko iedzīvotāju paaudzi, solot lielākas pensijas un tikpat labu dzīvi kā padomju laikos. Taču veco Krimas iedzīvotāju mazbērni, tas ir,  90. gados dzimusī un augusī paaudze, «labos padomju laikus» nepazina. Viņi zināja, kas ir demokrātiskas vēlēšanas, ielu protesti un vārda brīvība. Tieši šī paaudze visaktīvāk pameta Krimu pirmajos okupācijas gados, pārceļoties uz citiem Ukrainas reģioniem. 

«Viņi bija dzīvojuši demokrātijas apstākļos, bet, kad saskārās ar Krievijas varas metodēm, saprata, kas viņiem ir atņemts,» Ir stāsta kāda Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes amatpersona, kas arī dzimusi Krimā. Un piebilst, ka «pašreizējie Ukrainas armijas militārie panākumi Krimā nebūtu iespējami bez partizānu kustības». Vīrietis pastāsta, ka saziņa ar ukraiņu aktīvistiem Krimā notiek ar sociālā tīkla Telegram un Ukrainas valsts lietotnes Diya starpniecību.

«Tagad mēs redzam visu, kas notiek Krimā, pat vismazākās tehnikas kustības,» apgalvo izlūkdienesta darbinieks. Aizvadīto divu kara gadu laikā ukraiņu droni un raķetes ir trāpījuši daudziem militāriem mērķiem, tajā pašā laikā neesot cietis neviens civilais objekts. «Tas tāpēc, ka saņemam precīzas koordinātas.»

«Kopš kara sākuma Krimas jaunieši ir kļuvuši aktīvāki,» apstiprina Krimas cilvēktiesību grupas aktīviste Oļha Skripnika. «Tieši Krimā, iespējams, ir vērienīgākais Krievijas opozicionāru skaits. No lojāla reģiona tā strauji pārvēršas par pašu nelojālāko.» Piemēram, tieši Krimā ir proporcionāli vislielākais aizturēto un notiesāto cilvēku skaits, piemērojot viņiem Krimināllikuma pantu par «Krievijas armijas diskreditēšanu». Pērn tika ierosinātas vismaz  357 šādas lietas un galu galā 339 personas par to saņēma sodu. Bet kopš kara sākuma apsūdzēti vairāk nekā 600 cilvēki.

Pussalā aktīvi darbojas vismaz divas partizānu apvienības — Atesh (uguns — no Krimas tatāru valodas) un Zhovta strichka (Dzeltenā lentīte). «Šīs ir tikai tās apvienības, kas par sevi paziņojušas oficiāli. Taču ir arī daudz tādu cilvēku, kas darbojas nelielās grupās,» saka cilvēktiesību aktīviste.

Diemžēl katrs veiksmīgs ukraiņu uzbrukums vēl vairāk apgrūtina vietējo tatāru dzīvi. «Tagad neviens Krimas tatārs nevar justies droši,» stāsta Skripnika, jo pussalā darbojas īpašas Krievijas Federālā drošības dienesta vienības, kuru uzdevums ir identificēt pagrīdes aktīvistus.

«Taču mūsu cilvēki Krimā ir novesti līdz tādam stāvoklim, ka viņi ir gatavi riskēt. Ukrainas atgriešanās Krimā ir laipni gaidīta,» Ir saka Krimas tatāru izpildorgāna medžlisa vadītājs Refats Čubarovs, kas pašlaik dzīvo Kijivā. Viņš piekrīt Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vairākkārt paustajai tēzei, ka mentāli Krimu būs vieglāk reintegrēt Ukrainā nekā Donbasu.

Lai gan Rietumu partneru militārā palīdzība pēdējos mēnešos ir samazinājusies un neveiksmi cieta pērn vasarā iecerētais ukraiņu plaša mēroga pretuzbrukums, Ukrainas valdība joprojām uzskata Krimas atgūšanu par neatņemamu militāro mērķi. Līdzīgi domā arī iedzīvotāji — Kijivas Starptautiskā socioloģiskā institūta nesen veiktā aptaujā 79% ukraiņu atzina, ka Krimas atgūšana ir būtisks nosacījums miera nodrošināšanai nākotnē.

* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu