Priedīšu stādi. Foto - Evija Trifanova, LETA
Kādu nakti pilsētā ienāca mežs – tā sākas Imanta Ziedoņa Zaļā pasaka. Šoreiz pilsētā ienāks meža ļaudis: 5. martā pie Ministru kabineta notiks meža īpašnieku un nozares darbinieku protesta akcija. Jāatzīst, līdz šim neesam bijuši naski uz skaļiem saukļiem vai protestiem. Meža audzēšana nav viena gada vai pat pusgadsimta process, koki aug lēnām, koksnes raža jāgaida ilgi, un meža īpašnieki ir pieraduši pie mierīgas un pārdomātas saimniekošanas. Mēdz arī teikt, ka mežinieki labāk māk sarunāties ar kokiem nekā ar cilvēkiem. Ja esam gatavi runāt skaļi, tātad problēmas ir patiesi samilzušas.
Dabas aizsardzība, kas nodara vairāk ļauna, nekā laba
Protesta galvenais iemesls ir nepārdomātā un netaisnīgā dabas aizsardzības sistēma Latvijā. Nepārprotiet mani – neviens meža īpašnieks nav pret dabas aizsardzību, jo nav taču ienaidnieks pats savam īpašumam, saviem bērniem. Mēs gribam saimniekot tā, lai mūsu meži nākotnē būtu tikai labāki, ražīgāki, dotu vērtīgu koksni, kas aizvietotu plastmasu un cementu, piesaistītu ogļskābās gāzes izmešus un būtu gana stipri, lai izturētu tādus klimata pārbaudījumus kā liels sausums vai vējgāzes. Bet šobrīd dabas aizsardzības sistēma Latvijā mūs ved pretējā virzienā – pie dabas aizsardzībā neiesaistītiem un izmisušiem mežu īpašniekiem, kuriem nav nekādu tiesību, jo viņu mežs ir noteikts par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju vai mikroliegumu. Atkarībā no zonējuma un aizsardzības kategorijas ierobežojuma tas var nozīmēt aizliegumu izpildīt atjaunošanas cirti, – jā, tieši atjaunošanas cirti, jo nozāģētā meža vietā ir jābūt jaunam mežam, – vai arī pilnīgu mežsaimniecības aizliegumu. Jautājums tikai, vai tas patiešām aizsargā dabu un kā tas ietekmē meža īpašnieka dzīvi.
Lūk, reāls piemērs no Cēsu puses. Tur kādā privātīpašumā esošā mežā Gaujas Nacionālā parka (GNP) teritorijā vecajās egļu audzēs tika atrasti Eiropas nozīmes biotopi. Šādos biotopos GNP nekāda ciršana vai cita saimnieciska darbība nav atļauta, tātad mežam jāļauj dzīvot savu dzīvi bez cilvēka iejaukšanās. Kad vecajās eglēs iemetās postošais egļu astoņzobu mizgrauzis, meža īpašnieks vērsās pie Dabas aizsardzības pārvaldes ar lūgumu atļaut nocirst kaitēkļa skartos kokus. Šāda atļauja viņam netika dota. Vecās egles šobrīd ir nokaltušas, un tik ļoti sargātā biotopa drīz vairs nebūs, tā vietā sazels lazdu krūmājs, kas nenesīs ne vērtību meža īpašniekam, ne prieku GNP apmeklētājiem.
Klaji netaisnīgas kompensācijas mežu īpašniekiem
Bet ir vēl arī cits, par zaudētu kokmateriālu vai aizaugušām pastaigu takām daudz svarīgāks aspekts. Latvijā ir aptuveni 130 000 privāto meža īpašnieku, bet, pareizinot ar vidējo iedzīvotāju skaitu vienā mājsaimniecībā, liegums apsaimniekot mežus un ieguldīt to nesto peļņu tādās elementārās vajadzībās kā veselības aprūpe, pensiju uzkrājumi vai bērnu izglītība skar teju četrsimt tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Kompensācija, ko meža īpašnieki Latvijā ik gadu par to saņem, ir niecīga, nereti pat mazāka par 1% no meža vērtības jeb maksimāli 190 eiro par hektāru.
Tā kā mums patīk skatīties uz labiem piemēriem, teiksim, Ziemeļvalstīm, aplūkosim, kā šo jautājumu risina Zviedrijā. Tur meža īpašnieki saņem adekvātas kompensācijas mežaudzes vērtībā plus procentus par sagādātajām neērtībām. Vēl labāk man patīk Somijas piemērs: tur darbojas brīvprātīgā dabas aizsardzības sistēma, kas nozīmē, ka nevis valsts pasaka meža īpašniekam – tev te tagad būs liegums, bet gan meža īpašnieks nāk ar priekšlikumu – man te ir daļa meža, kuru es šobrīd varētu nodot dabas aizsardzībai – un slēdz līgumu ar valsti par termiņu, kādā šis mežs tiek aprobežots kā aizsargājamā teritorija, un kompensācijas apmēru (lieki piebilst, adekvātu). Mūsu ziemeļu kaimiņi ir sapratuši, ka daudz efektīvāk Eiropas Savienības noteiktos dabas aizsardzības mērķus var sasniegt iesaistot, nevis uzspiežot.
Kā atrast ceļu ārā no meža?
Man Eiropas Zaļo kursu labāk patiktu saukt par Eiropas zaļo vienošanos – kurss norāda tikai vienā pareizajā virzienā, savukārt vienošanās nozīmē visu pušu iesaistīšanu un diskusiju, kā labāk mērķus sasniegt kopā. Diemžēl Latvijā tā nenotiek.
Eiropas Savienības noteiktais mērķis ir panākt, ka vismaz 30% sauszemes teritorijas ir aizsargājama, tai skaitā 10% – stingri aizsargājama. Nebūt nav noteikts, ka šis mērķis jāsasniedz katrai dalībvalstij. Un te ir jautājums, cik stingri Latvija aizstāv savas intereses. Atkal jāmin Zviedrijas piemērs: maksimālā mērķa vietā Zviedrija paudusi apņemšanos palielināt aizsargātās platības no 15,5% uz 17,7% un platības mežos – no 11% uz 13%. Skatoties Natura2000 teritoriju kartēs, pašlaik tas viss – galvenokārt Norvēģijas pierobežā, kur platības ir mazāk auglīgas un apstākļi mežu augšanai – skarbāki. Latvijā apstākļi ir diezgan viendabīgi, mums visi meži ir produktīvi, tad kāpēc mēs nemeklējam veidus, kā tos patiesi pasargāt? Daudz gudrāk, nekā pastāvīgi veidot jaunas aizsargājamās teritorijas, liedzot meža īpašniekiem saimniekot savās zemēs, būtu iekļaut uzskaitē visas esošās teritorijas ar jau eksistējošiem aprobežojumiem, t. sk. aizsargjoslas gar ūdenstecēm un ūdenstilpnēm, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti u. tml.
Tas ir jautājums arī par statisku vai dinamisku dabas aizsardzību: ja noteikts mikroliegums, jo kādai putnu sugai patīk ligzdot šajā mežā, tad kāpēc ziemas periodā, kamēr putni tur neligzdo, neatļaut ja ne pilna spektra mežsaimniecisko darbību, tad vismaz malkas ieguvi savām vajadzībām? Meža īpašnieks taču tajā brīdī putnus netraucē. Tāpat būtu jādomā, vai mēs nosakām aprobežojumus uz mūžīgiem laikiem, vai arī tomēr ņemam vērā, ka daba mainās, un, ja putns vairs neligzdo, atjaunojam iespēju īpašniekam apsaimniekot savu mežu.
Mežsaimniecību nekādā gadījumā nevajadzētu pretnostatīt dabas aizsardzībai, taču Latvijai jābūt gudrākam un stingrākam saimniekam savā zemē. Meža nozarē strādājošie ir gatavi nākt palīgā. Nesen cerējām piedalīties dabas aizsardzības plāna izstrādē Gaujas Nacionālajā parkā. Lūdzām divas lietas: plāna izstrādi iesākot, aptaujāt vietējos iedzīvotājus par viņu teritorijas attīstības redzējumu un iekļaut meža īpašniekus ar balsstiesībām plāna izstrādes uzraudzības grupā. Nekas no tā nenotika. Tas, ka nekas nenotiek, nav nekas jauns. Pat neatceros, cik ministri jau ir nomainījušies un cik darba grupās ir runāts par to, ka meža īpašniekiem mežsaimniecības lieguma gadījumā jākompensē pilna mežaudzes vērtība, bet vienīgās izmaiņas ir atkal jauns ministrs. Savukārt saspīlējumi un pārspīlējumi noved pie protesta akcijām. Kā mums tapt sadzirdētiem, lai Latvijā veidotos pārdomāta dabas aizsardzības sistēma, lai Latvijas ierēdņi vairāk cīnītos par savas valsts interesēm Eiropā un lai nepienāktu laiks, kad par aizsargājamu sugu būtu jāpasludina cilvēki laukos?
Autors ir Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs
