Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Kad esi noskumis un īsti nezini, ko darīt, bet vēlies parunāt - sasauc darba grupu. Vai uzraksti stratēģiju.
Mums Latvijā ir dažādas spēcīgas tradīcijas: Dziesmusvētki, sēņošanas trakums rudenī, pazīstam caurvēju un pie tradīcijām pieder arī vēlme ikvienu sarežģītāku jautājumu skatīt darba grupās un risināt “stratēģiski”. Stratēģijas, kad beidzot uzrakstītas, nemēdz būt īsas - tām plaši ir jāatspoguļo ilgais un grūtais darba grupu process, tās nedrīkst būt arī pārāk vienkāršas, teiksim, kā šis raksts. Laba stratēģija, saskaņā ar “tradīcijām”, ir sarežģītā valodā, tai nav fokusa, tā sola vienlīdz izpatikt ikvienam, bet nevienu tomēr līdz galam neapmierināt. Jo citādi kāds apvainosies. Tāpat tā noteikti nedrīkst būt kritiska, jo atkal jau - kāds var apvainoties, un “stratēģijās nevajag lieku pesimismu”.
Kopš 2023. gada vidus Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) kopā ar valsts pārvaldes iestādēm un sociālajiem partneriem ir aktīvi un konstruktīvi iesaistījusies dažādās plānošanas, izpētes un attīstības scenāriju sadarbības grupās, lai Ekonomikas ministrija, Labklājības ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, kā arī to padotības iestādes izveidotu vienotu, efektīvi vadāmu un uz skaidriem pārmaiņu rezultātiem orientētu cilvēkkapitāla attīstības stratēģiju.
Stratēģiju, kurā beidzot tiktu definētas ministriju atbildības un lomas, integrēti plānotas investīcijas, skaidri vienojoties par pārdomātām, jēgpilnām rīcībām ar skaidriem mērķiem un izmērāmiem sasniedzamajiem rezultātiem. Kā sociālais partneris mēs ieguldām savu laiku un intelektuālos resursus, jo ticam, ka Latvijas ekonomikas attīstībai ir nepieciešami ieguldījumi darbaspēkā, mūsu cilvēku zināšanās, prasmēs un personīgajā veiktspējā.
Tāpēc cilvēkkapitāla attīstības jautājums nedrīkst palikt dokumentu vai amatu nosaukumos: ikvienam darba devējam vajag gudrus, motivētus un darba tirgus tuvākās nākotnes vajadzībām gatavus darbiniekus, kuri palīdz celt un stiprināt Latvijas ekonomiku. Arī valsts pārvaldei ir nepieciešami vēl jaudīgāki darbinieki, lai īstenotu sabiedrībai nepieciešamās reformas. Attīstīts cilvēkresurss nozīmē, ka vairāk pelnīt var ikviens: gan strādājošie, gan uzņēmēji, gan Latvijas ekonomika.
Vai pareizās mērķauditorijas? Vai pareizie “pasākumi”? Vai pareizie mērķi un rezultāti?
Nesen Valsts kontrole nāca klajā ar negaidīti asu revīzijas ziņojumu “Vai pieaugušo izglītība sasniedz tai izvirzītos mērķus un atbilst darba tirgus vajadzībām?". Tajā bez liekas iejūtības secināts - ja arī ES fondu ieguldījumi pieaugušo izglītībā ir sasnieguši dažādus procesa mērķus, “jo ir īstenotas aktivitātes par 164 milj. euro”, tomēr šie ieguldījumi pēc būtības nav līdzējuši atrisināt pašu galveno sabiedrības - darba ņēmēju un darba devēju - problēmu: lai ikvienam darbspējīgam iedzīvotājam Latvijā ir darba tirgum pietiekamas prasmes, kuras izmantot cienīga atalgojuma saņemšanai. Un lai darba devējiem nav jāsacenšas par lielāko darba roku un prātu iztrūkumu.
Atliek piekrist, ka dažādo aktivitāšu ieguldījumi diemžēl nav sasnieguši īstos adresātus: cilvēkus ar nepabeigtu izglītību, cilvēkus bez kvalifikācijas, cilvēkus ar zemu vai novecojušu kvalifikāciju. Tos, kuri joprojām nerunā valsts valodā un tālab nevar iesaistīties nedz sabiedrības dzīvē, ne darba tirgū. Izlietotie ES fondu ieguldījumi palīdzēja tiem, kuri jau atrodas pietiekami labā dzīves situācijā un spēj paši atrast un izvēlēties mācības, kas, iespējams, palīdzēs profesionālajai attīstībai vai karjeras maiņai vai, gluži vienkārši, noder personīgo karjeras instrumentu portfelī. Rezultāts statistikā ir tāds, ka mēs mācāmies daudz, piemēram, pieaugušo ar augstāko izglītību īpatsvarā Latvija veiksmīgi apsteidz tādas valstis kā Poliju un Austriju, bet diemžēl mūsu investīcijas nav devušas gaidīto rezultātu, jo, lai gan izglītības rādītāji ir augsti, mūsu prasmes - zemākas.
Pieaugušo izglītības programmu saturs, programmu mainīgā kvalitāte, cikliskais piedāvājums un finansēšanas modeļi diemžēl neatbilst darba devēju šodienas un nākotnes vajadzībām un neļauj uzlūkot šo iespēju kā biznesa instrumentu. Un vienlaikus - šis investīciju apjoms tā arī nenodrošina nozarēm un uzņēmumiem nepieciešamās specifiskās prasmes, kas saistītas ar atšķirīgu digitālo transformāciju, ar ekonomikas un biznesa modeļu izmaiņām, ar jaunām tehnoloģiju un ražošanas metodēm, visbeidzot - ar izvērtētu digitalizācijas ietekmi uz nozarēm. Mēs joprojām investējam, lai motivētu, nevis investējam motivētajos.
Valsts resori joprojām publiskā atbalsta jomā mācību pasākumus orientē uz iedzīvotājiem ar nepietiekamu izglītības līmeni, bet viņus diemžēl nespēj sasniegt. Saskaņā ar Valsts kontroles datiem, Latvijā ir ap 300 000 šādu cilvēku, taču darba devēji nenogurstoši atkārto, ka pirms mācību pasākumu īstenošanas šai iedzīvotāju grupai (ilgstoši bezdarbnieki, dažādas sociāli atstumtas sabiedrības grupas, cilvēki pēc soda izciešanas, dažādās atkarībās iestigušie, cilvēki bez valsts valodas zināšanām, migranti) ir nepieciešams jēgpilns un precīzs sociālais un mentoringa atbalsts, lai radītu motivāciju vispār atgriezties darba tirgū un pamatotu nepieciešamo mācību izvēli un mērķtiecīgi virzītu ikvienu tālākos procesos.
Turklāt pieeja no vairāku resoru puses mēģināt sasniegt nesasniedzamos un cilvēkus, kuriem vispirms ir nepieciešams spēt funkcionēt sociālajā sistēmā, pēc tam - darba tirgū, faktiski izslēdz no pieaugušo izglītības ievērojamu iedzīvotāju grupu. Tie ir cilvēki, kuriem jau ir iegūta pamata, profesionālā vai pat augstākā izglītība, bet trūkst šī brīža prasībām aktuālas kvalifikācijas vai prasmju, lai turpinātu savu nodarbinātību, iespējams, šī brīža Latvijas tautsaimniecības eksportspējīgākajās nozarēs.
Vai tautsaimniecības izrāvienam mājas darbs ir izpildīts?
Tomēr vissvarīgākais cilvēkkapitāla attīstības plānošanas pieejā - valsts ir aizmirsusi, ka ekonomisko izrāvienu mazām, dinamiskām valstīm veicina nozaru “vienradži” - uzņēmumi, kas apsteidz citus ar drosmīgu inovāciju īstenošanu. “Vienradži” rodas tur, kur pulcējas talanti, kur ir uzkrātas zināšanas, notiek eksperimenti un sadarbība starp dažādu profilu profesionāļiem. Arī mums ir veiksmes stāsti farmācijā, kokrūpniecībā, elektronikā, metālapstrādē. Viena uzņēmuma vai nozares veiksme veido klasteri ap sevi, tā dzen attīstības vektoru un rada pavisam citu izaugsmes dinamiku kopumā. Cilvēkkapitāla attīstības kontekstā - mēs esam par nabadzīgu, lai ikvienam pienestu klāt un instalētu sevis labāko versiju konkurētspējai šodienas un nākotnes darba tirgū. Taču mums pietiek gudrības un resursu, lai mērķtiecīgi atbalstītu stiprākos, motivētākos, perspektīvākos un gatavākos. Tiem, kam jāpalīdz atgriezties dzīvē, mēs vispirms palīdzam atgūt pamatus ar tieši šim nolūkam paredzētām sociālo instrumentu programmām.
Darba devēji norāda, ka valstiskums nepieder katram atsevišķam resoram. Valsts attīstība mums visiem ir kopīga. Uzliekot augstas gaidas uzņēmējdarbības atdevei, tieši tādu pašu atbildības līmeni un atdevi attiecībā uz tautsaimniecības attīstības resursu pieejamību uzņēmēji sagaida arī no valsts pārvaldes, tāpēc šodien, 2024. gada 27. februārī, darba devēju vārdā esmu aicinājis ministru prezidenti Eviku Siliņu uz nekavējošu rīcību šī mājasdarba izpildei.
Autors ir Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
