Vai Latvijas morāle ir amorāla?

Pavisam drīz, 24. februārī, apritēs jau divi gadi kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā. Krievija to sauc par militāru operāciju, bet mēs saucam lietas īstajos vārdos – tas ir karš. Ar šo rakstu arī es vēlos saukt lietas īstajos vārdos, izsakot to, kas daudziem, visai iespējams, pie sirds neies.

Atgriežoties pie kara Ukrainā, vēlos atgādināt, ka šo divu gadu laikā Latvija ir paudusi atbalstu Ukrainai vairākos veidos, turklāt darījusi to ar ļoti stingru un vienotu nostāju. Sniegta humanitārā palīdzība, tai skaitā finansiālais atbalsts, kā arī medicīnas aprīkojuma, pārtikas, transporta un citu nepieciešamo resursu ziedojumi. Tāpat Latvija piedalās Eiropas Savienības kopējā sankciju politikā, kas vērsta pret Krieviju kara ar Ukrainu dēļ. Latvijas valdība ir publiski paudusi savu atbalstu Ukrainai, izsakot nosodījumu Krievijas agresijai un atbalstot Ukrainas teritoriālo integritāti. Kā NATO dalībvalsts Latvija sniedz atbalstu NATO īstenotajās drošības misijās, kas var ietekmēt arī situāciju Ukrainā. Nenoliedzami arī diplomātisko un ekonomisko saikņu stiprināšana ar Ukrainu, lai veicinātu abu valstu sadarbību un atbalstītu Ukrainas centienus veidot demokrātisku valsti, ir būtisks veids, kā paust savu atbalstu Ukrainai.

Tomēr, lai cik pārsteidzoši tas arī izklausītos, dažas valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi, kaut arī pastarpināti, turpina uzturēt ekonomiskos sakarus ar Krieviju, nevis atbalsta Eiropas vērtību aizstāvēšanu. Šī pretruna ir jānovērš.

Fakti ir satraucoši! Uzņēmumi, kuri turpina sadarboties ar Krieviju un Baltkrieviju, 2023. gadā ir noslēguši līgumus apjomā vairāk nekā 2 miljardu eiro vērtībā! Importa apjoms no Krievijas 2023. gadā sastāda gandrīz 600 miljonus eiro! Tā ir summa, ko esam ieskaitījuši Krievijas ekonomikā 2023. gadā par importētām precēm no Krievijas. Tas ir tikpat, cik Latvijas kopējais atbalsts Ukrainai divu gadu laikā. Tas ir ne vien absurdi, bet arī amorāli, ka Latvija, kuras valdība ir tik aktīvi atbalstījusi Ukrainu, tieši un netieši finansē arī agresorus.

Latvijas parlamentārā darbība pierāda, ka dažreiz ir nepieciešams pamosties un izdarīt izvēles, kas atspoguļo mūsu valsts vērtības un saistības pret citām Eiropas valstīm. Latvijas valdībai ir jārāda paraugs uzņēmumiem un atbilstoši jārīkojas.

Ar ko jāsāk? Uzskatu, ka ar Publisko iepirkumu likuma grozījumu veikšanu. Lai nodrošinātu konsekvenci un saskaņotu valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu un kapitālsabiedrību stratēģiju ar valsts mērķiem un vērtībām, likumprojekts nav tikai juridiska iniciatīva, bet gan morāls un ētisks solis pretī solidaritātei ar Ukrainu un Eiropas sabiedrību kopumā.

Likumprojekts “Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” rosina papildināt likuma 42. pantu ar papildus nosacījumu, kas noteiktu ierobežojumu un liegumu tiem uzņēmumiem, kas ir iekļauti Valsts ieņēmumu dienesta, vai citas valsts noteiktās institūcijas apkopotajā uzņēmumu, kas turpina sadarbību ar Krieviju vai Baltkrieviju, datubāzē, piedalīties publiskajos iepirkumos valsts un pašvaldību iestādēs, uzņēmumos un kapitālsabiedrībās. Pavisam vienkārši.

Izstrādājot likumprojekta priekšlikumu, esmu paudis pilnīgi saprotamu nostāju, kurai būtu jābūt arī valsts nostājai. Proti, mūsu valsts nevar vienlaicīgi nodrošināt atbalstu Ukrainai un barot Krieviju.

Jāpiebilst, ka tāpat pašlaik tiek radīti negodīgas konkurences apstākļi, kad uzņēmumiem, kas atteikušies no sadarbības ar Krieviju un Baltkrieviju un ir raduši iespēju aizstāt preču importu un eksportu ar citiem tirgiem (iespējams, par neizdevīgākām cenām), valsts un pašvaldību iepirkumos var nākties konkurēt ar tiem uzņēmumiem, kas joprojām veido ekonomiskas saites ar Krieviju un Baltkrieviju.

Runājot par iespējamiem ekonomiskajiem zaudējumiem, ko varētu radīt sadarbības izbeigšana ar Krieviju, un to, cik tas izmaksātu Latvijai, man gribētos visus silti jo silti aicināt to nedarīt. Šis nav tas gadījums, kad ir jāskaita nauda. Vai patiešām mūsu vērtības un morāle ir naudā vērtējama? Šādi ierobežojumi agresorvalsti atbalstošajiem uzņēmumiem ir īstermiņa neērtības, taču ilgtermiņā tā ir cena, kas mums jāmaksā par mieru un stabilitāti ne vien Ukrainā, bet visā Eiropā. Ja mēs neizbeigsim finansiālu atbalstu Krievijai, mēs ne tikai iznīcināsim savas vērtības, bet arī veicināsim turpmāku konflikta eskalāciju.

Līdz šim Saeima ir parādījusi vienotību jautājumos, kas skar drošību un atbalstu Ukrainai. Cerēsim, ka demokrātiskie un Ukrainu atbalstošie politiskie spēki turpinās šo virzienu un akceptēs šo likumprojektu. Budžeta komisija likumprojektu ir skatījusi un ir plānotas diskusijas, taču vilcināties nevajadzētu. Šis ir brīdis, kad mums jāparāda, ka vārdi sakņojas darbos un darbi – mūsu valsts un Eiropas vērtībās.

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība