Biedējošie okupantu raķešu uzbrukumi ukraiņus saliedē vēl vairāk
Šo tekstu rakstu pirmdien, 8. janvārī, sešos no rīta, jo ļoti agri mani pamodinājis kara «modinātājpulkstenis» — gaisa trauksme. Termometrs aiz loga rāda, ka gaiss atdzisis līdz –13 °C, un tas nozīmē, ka krievi, visticamāk, atkal uzbrūk mūsu valsts infrastruktūrai, lai iegrūstu ukraiņus tumsā un aukstumā.
Pieskaņoties šai jaunajai realitātei mums iemācīja jau pagājusī ziema. Tagad mans vīrs katru vakaru garderobē noliek piepūšamo matraci un segas. Es parasti ātri nomazgājos (ja ir ūdens), iepriekš sagatavoto silto ēdienu salieku termotraukā un uzlādēju tālruņus (kamēr ir elektrība). Pēc tam no bērna guļamistabas jau aizmigušo puiku pārnesu uz garderobi, lai naktī viņu nepamodinātu pretgaisa aizsardzības šāvieni un logu drebēšana.
Kad sāk skanēt kārtējā gaisa trauksme, mēs no sava 22. stāva uz pazemes autostāvvietu vairs nebēgam, jo, tāpat kā vairums ukraiņu, ticam mūsu debesu aizstāvjiem. Slēpjamies sava dzīvokļa sienās. Trešajā kara gadā mūs ir pārņēmusi pārliecība, ka ikviena jauna apšaude ir kā loterija — traģiskā pieredze liecina, ka neviens nekad nevar būt drošs par to, kuram tiks neveiksmīgā loze.
Situācijai sekojam ar dažādu sociālo tīklus starpniecību, tajā skaitā Gaisa aizsardzības spēku ārkārtas paziņojumiem, kad viņiem jau zināms, kuru pilsētu virzienā krievi izšāvuši savas raķetes un kaujas dronus un kad tie varētu sasniegt konkrētu mērķi. Kijivas iedzīvotāji, piemēram, zina — ja no kaut kurienes Krievijas teritorijā ir palaistas spārnotās raķetes, viņiem ir aptuveni pusstunda. Tādā gadījumā var pat paspēt ieiet dušā. Savukārt, ja gaisā ir pacēlušies iznīcinātāji MIG-31K, to palaistās virsskaņas ballistiskās raķetes mērķi spēj sasniegt dažu minūšu laikā, un labāk nevilcināties. Bezpilota lidaparāti Kijivu var sasniegt aptuveni stundas laikā. Lielākā daļa mūsu ģimenes draugu, redzot brīdinājumu par dronu Shahed uzbrukumu, parasti atmet ar roku un dodas gulēt.
Taču pēdējie gaisa uzbrukumi Kijivai gadumijā bija īpaši biedējoši un skaļi, un gulēt bija grūti. Meklējot jaunu un efektīvāku uzbrukuma taktiku, krievi sākuši kombinēt ballistisko raķešu, spārnoto raķešu un bezpilota lidaparātu triecienus vienlaikus, lai tādā veidā izvairītos no spēcīgās pretgaisa aizsardzības, kuras tehniku piegādāja Rietumi. Turklāt arvien biežāk lidojuma trajektorija ir ieprogrammēta īpaši tuvu dzīvojamajām ēkām, kur nav nekādu militāro objektu. Acīmredzot kaimiņvalsts agresori vairs īpaši neslēpj, ka viņu mērķis ir maksimāli lieli postījumi un maksimāli daudz upuru.
29. decembra rītā krievi uz Ukrainu izšāva 87 spārnotās raķetes un 27 bezpilota lidaparātus, nogalinot vairāk nekā 50 civiliedzīvotāju (no tiem 30 Kijivā). Nepaguvusi atgūties no sērām, 2. janvāra rītausmā valsts saņēma jaunas «dāvanas» — 62 spārnotās raķetes un 10 virsskaņas raķetes Kinzhal. Arī aiz mana dzīvokļa logiem atskanēja visskaļākais sprādziens, kādu jelkad esmu dzirdējusi. Mans dēls miegā satrūkās. «Šššššššš, guli, mans mīļais puisīt,» es viņu mierināju trīcošā balsī, cenšoties ar savu ķermeni vismaz kaut kā pasargāt savu bērnu.
Pēc 2. janvāra gaisa trauksmes sociālajos tīklos sāka izplatīties video, kurā pretgaisa aizsardzības notriektās raķetes atlūzas nogāžas 200 metru attālumā no mūsu modernās daudzdzīvokļu ēkas, kura dažu vecu hruščovku ielenkumā slejas aptuveni sešus kilometrus no galvaspilsētas centra.
Par laimi, atlūzas nokrita tukšā vietā Dņipras upes krastā.
Kāda bija mana pirmā reakcija? Es atvēru pirmo ziedojumu vākšanas lietotni, kura iekrita acīs, un pārskaitīju arī savu ziedojumu. Tas man bija kā nomierinošas zāles.
2. janvāra uzbrukums mani personīgi satrieca vairāk nekā jebkurš iepriekšējais gaisa uzbrukums. Instagram lasīju, ka kāda mana bijusī kolēģe pirmo reizi gaisa trauksmes laikā nocēlusi no palodzes tur sēdošo kaķi… un burtiski 10 minūtes vēlāk viņas dzīvoklim tika izsisti visi logi. Es šņukstēju kopā ar kādu sievieti, kura nofilmēja, kā glābēji no degošas mājas iznes viņas divus pārbijušos papagaiļus. Un atkal ziedoju naudu, kad izlasīju, ka mani kaimiņi sākuši vākt naudu ģimenei, kurai raķetes atlūzu dēļ pilnībā izdedzis dzīvoklis.
Pēc tam vēroju, kā ielas pamazām piepildās ar cilvēkiem, kuri steidzas uz darbu — kara laikā Ukrainā vairs nav oficiālu svētku brīvdienu, visas ir darba dienas. Pie manas iecienītās kafejnīcas pat izveidojās rinda. Mani pārņēma trauksmainas domas, ka varbūt vajadzētu uz kādu laiku pamest Ukrainu. Taču bērnudārza administratore atsūtīja ziņu, ka skolotājas jau gaida bērnus, to skaitā arī manu dēlu.
8. janvāra rītā jau esmu mierīgāka un savaldīgāka. Lai gan pretgaisa aizsardzības spēki ziņo, ka gaisā atkal pamanīti 11 krievu iznīcinātāji, es jūtu, ka manas dusmas ir spēcīgākas par iekšējām bailēm. Šoreiz Kijiva nav apšaudes mērķis. Visvairāk cieš Krivijriha, Dņipra un Zaporižja valsts dienvidos, kā arī Hmeļņickas apgabals rietumos. Atkal ir civiliedzīvotāju upuri.
Kad gaisa trauksme beidzas, es modinu bērnu, lai dotos uz bērnudārzu, it kā nekas nebūtu noticis. Manā un dēla sejā ir smaids. Ir sākusies jauna diena, jauna nedēļa un jauns gads. Mēs varam turpināt dzīvot.
Protams, kad okupantu raķetes lido netālu no manām mājām, kara skaudrums kļūst asāks. Taču vienlaikus ir daudz lielāka laime apskaut savus mīļos. Daudz mīļākas ir pat pavisam vienkāršas pankūkas brokastīs vai kopēja filmas skatīšanās vakarā.
Krievija ar savām raķetēm cenšas mūs iebiedēt un justies neaizsargātiem, bet tā vietā ukraiņu ģimenes, kaimiņi un draugi kļūst tikai stiprāki un vienotāki. Un mēs esam pateicīgi saviem debesu aizstāvjiem par iespēju izdzīvot šo sajūtu.
Žurnāla Ir rubrikas Ticot uzvarai autore Darina Rogačuka ar dēlu nakšņo sava dzīvokļa garderobē.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra