Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Pārskatot gada veiksmes (un tās bija nepieredzēti, galvu reibinoši neparedzamas), klāt nāk atmiņas arī par skumīgiem notikumiem. Skandāli, lielu, valstiski nozīmīgu projektu aizkavēšanās un neizdošanās, korupcija, kara elpa pakausī. Un, protams, parastā dzīve, kur mēs satiekamies viens ar otru, kur mums ir kaut kā jāsadzīvo, kur dažkārt – tepat mums blakus – notiek lietas, par kurām pavisam grūti runāt, domāt, just.
Viens no šiem notikumiem, kas ne pavisam nav beidzies, bija zīdaiņa un viņa mammas pazušana (iespējams, mammai neizturot pēcdzemdību depresijas slodzi). Sekoju līdzi tām diskusijām, kas notika un vēl notiek sociālajos tīklos.
Cilvēki dalījās un dalās savos personīgajos stāstos, “attiecībās” ar depresiju. Profesionāļi pieliek klāt zināšanas, kādu padomu. Garāmgājēji: savu atšķirīgo viedokli. “Man nav laika depresijai”, “nav tādas diagnozes kā pēcdzemdību depresija”, “mūsu mammas tika ar visu galā bez veļas mašīnām un mikroviļņu krāsnīm un nesūdzējās par depresiju”, “depresija ir tad, kad ir pārāk daudz brīva laika”, “saņemies un beidz domāt tikai par sevi”, tās mammas “auklējas ar savām emocijām”.
Šie izteicieni ir tikai mazliet pārfrāzēti. Kāpēc saku, ka šādu teicienu netrūkst? Esmu pavisam droša, ka arī viena šāda frāze ir tieši viena frāze par daudz. Tā nepalīdz jaunajai māmiņai (tētim) saņemties (ko gan tas vispār nozīmē praksē?). Tā nepalīdz dzīvot labāk.
Tie, kas dalās ar saviem stāstiem, savu depresijas pieredzi, iespējams, nespēj “aizklauvēties” līdz tiem, kas nedzird.
Daudzi no mums ir lasījuši Džona Tolkīna (John Ronald Reuel Tolkien) grāmatu triloģiju Gredzenu pavēlnieks vai redzējuši pēc šīm grāmatām uzņemtās filmas. Briesmīgākie ienaidnieki, kam stājās pretī brīvā tauta, nebija orki un goblini. Tie bija nazguli. Īpatnēji, bet nazguli gandrīz neiesaistījās kaujās, gandrīz – ar dažiem izņēmumiem – nelietoja ieročus. Viņi iedvesa šausmas ar savu klātbūtni vien.
Iespējams, līdzīgi rīkojas depresija. Vēl līdzīgi – grāmatās par Hariju Poteru – dara dementori (latviešu tulkojumā – atprātotāji). Mēs, parastie cilvēki, atprātotājus pat nespējam saredzēt, tomēr spējam gan sajust, kā prieks un cerība izgaist no mūsu apkārtnes – to paveic tikai atprātotāju klātbūtne vien.
Protams, pavisam iespējams, ka pēcdzemdību depresijas noliegšanā ir vienkāršs mehānisms: nevēlēšanās būt piečakarētam. Tesa Vilkinsona-Raiena (Tess Wilkinson-Ryan), Pensilvānijas Universitātes tiesību un psiholoģijas profesore, raksta par bailēm būt pajoliņam jeb – angliski sulīgāk – to be a sucker. Tās ir bailes no tā, ka kāds cits nepelnīti saņem kādu labumu uz mūsu rēķina – varbūt pat ne gluži apkrāpj mūs pašus, bet atstāj sajūtu, ka esam apčakarēti.
Vai mēs baidāmies no tā, ka depresijas mākti cilvēki īstenībā mūs vienkārši čakarē (depresija – tāpat kā atprātotājs – taču nav redzama ar neapbruņotu aci, arī ar apbruņotu ne gluži tik vienkārši)? Vai mēs baidāmies no tā, ka depresija ir vienkārši aizsegs, lai varētu netraucēti čīkstēt un nedarīt to, kas darāms? Un kāpēc gan viņš un viņa drīkst čīkstēt, bet man te jāceļas un jāiet uz darbu un vēl piedevām jāsaturas nejauku klientu, kolēģu un garāmgājēju vidū? Kāpēc viņa drīkst būt depresijā?
Lai viņa vienkārši saņemas. Pietiek būt egoistei, pietiek domāt tikai par sevi. Saņemies, neviens nesolīja, ka būs viegli, citiem ir vēl grūtāk.
Mazliet pāršķirstot ziņu portālus un soctīklus, atradu ziņas, kas, iespējams, nebūtu tapušas, ja to varoņi saņemtos un tiktu galā ar savām emocijām (turklāt es izvairījos no pavisam lielām, sāpīgām tēmām). Protams, atvainojos par saviem aizspriedumiem un prezumpcijām! Nav izslēgts, ka katra situācija tomēr risināta tikai un vienīgi ar vēsu racionālu prātu.
Te mans absolūti subjektīvs un noteikti ne izsmeļošs ieteikumu saraksts:
- Saņemies, savaldi savu slinkumu, pašpaļāvību un pārliecību par savu taisnību: izdari savu darbu patiešām labi, nevis pa roku galam! Beidz arī izniekot sabiedrības resursus.
- Saņemies, savaldi savu aizkaitinājumu, nomierini savu steigu un neapdomību un runā pieklājīgi, – citādi taču iekulsies ķezā!
- Saņemies, beidz gozēties, izrādīties un lielīties soctīklos! Liec mierā savu kāri pēc klikšķiem, laikiem un vieglas naudas!
- Saņemies un beidz taču apskaust! Kas tev par daļu, ja citam veicas labāk?
- Saņemies, tu domā, ka vienīgais esi stulbs? Ir arī par tevi stulbāki cilvēki, kas tomēr dzērumā nebrauc pie stūres! Domā, ka esi vienīgais, kas ir pārāk augstās domās par savu braukšanas prasmi? Savaldi arī savu nihilismu un pofigismu, saņemies, ievēro noteikumus!
- Saņemies un atzīsti, ka pieauguši cilvēki strīdus par savu bērnu aprūpi risina sarunās un meklē kompromisus! Rīkojies atbilstoši šai atziņai!
- Saņemies taču, savaldi savas perversijas un liec mierā mazas meitenes.
- Saņemies, saņemies, nesit taču cilvēkiem! Tiec pats galā ar visu to, kas tev tur mutuļo, otra cilvēka seja nav radīta tavu emociju izlādei.
- Gribi ierakstīt niknu, nicīgu komentāru? Padomā divreiz!
Svinot Ziemassvētkus, man sāka šķist, ka labākā pieeja attiecībām – gan draugu lokā un ģimenē, gan darbā, kopienā, valstī – ir dzīvot Ziemassvētku garā visu gadu. Gatavojot dāvanas, mēs cenšamies atcerēties par cilvēka interesēm, gaumi, varbūt slēptām cerībām, ilgām. Un cenšamies iepriecināt. Dažkārt aizšaujam greizi un redzam, ka cilvēks cenšas neizrādīt vilšanos par neveiksmīgu dāvanu, tomēr (varbūt) to sajust. Varbūt sliktas dāvanas saņēmējs arī jūtas apdalīts, apmānīts, piečakarēts, ja pats ir ieguldījis visu savu dvēseli dāvanā otram cilvēkam, bet pretī ir saņēmis nevajadzīgu, bezvērtīgu nieku. Vai kādam no mums vispār ir izdevies nekad nepiedzīvot sajūtu, ka esi apdalīts, esi pajoliņš? Vai spējam no šīs sajūtas iziet kā uzvarētāji: saglabājot sevī labestību, spēju piedot, spēju pieņemt dažādas cilvēku un cilvēcisku attiecību šķautnes?
Uzmanība pret citu cilvēku, rūpes, nesteigšanās paust nicinājumu, aizvainojumu vai neizpratni, prieks par mazām, vienkāršām lietām un vēlme iepriecināt otru cilvēku – tās visas ir lietas, kas padarīs mūsu attiecības – no ģimenes līdz pat valstij – par kaut ko vērtīgāku, par kaut ko tādu, par ko ir vērts iestāties, ko vērts turpināt un mācīt saviem bērniem, par ko ir vērts, ja pienāk tas brīdis, arī cīnīties, ko ir vērts aizstāvēt. Lai labāk to piedzīvotu, ir vērts sev laiku pa laikam uzdot dažus jautājumus (un godīgi uz tiem atbildēt): vai esmu gana uzmanīgs pret otru cilvēku – dzīvesbiedru, draugu, kolēģi, kaimiņu? Vai neesmu pārāk steidzīgs nosodījumā, bet pārāk lēnīgs – labestībā, atbalstā, rūpēs? Vai veidoju sev apkārt tādu vidi, kuru ir vērts aizstāvēt?
Laimīgu Jauno gadu! Laimīgāku! Vēl laimīgāku!
Autore ir organizāciju psiholoģe
