Ilustrācija — Karīna Volbeta
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
«Še, piesedzies,» paklusi noburkšķēja vecā Žozefa, Sedrika tante no tēva puses.
Un apmeta Dainai ap pleciem vieglo mētelēnu, izbalējušu kā ielas tirgoņa nojume. Pa šauro, bruģēto ietvi no mērijas iznākušais ļaužu pulciņš varēja pārvietoties tikai zosu gājienā. Daina bija palikusi pēdējā — Žozefai sāpēja kājas, kādam vajadzēja viņu pieskatīt. Jauniešu bariņš, jūsmīgi klaigādams, bija jau krietnu gabalu viņām priekšā.
Kā ar pakausi sajutusi jaunākās sievietes neizpratni — marta diena Karkasonas apkaimes ciemā bija silta un saulaina — vectante paskaidroja:
«Te ir dienvidi, te vīrieši izmanto katru iespēju lūrēt uz sieviešu pakaļām.»
Daina pietvīka. Iespējams, nosarka pat viņas patiešām raženais dupsis. Savu ķermeni viņa uzskatīja par dabas kļūdu. Kupli, zemeņblondi mati, maigi, pareizi sejas vaibsti, slaids, balts kakls, gana izteiksmīgs viduklis. Un tad dibens kā lāva, kājas kā piestas. Pašas uzvārds — Gulbe — Dainai vienmēr bija licies kā ņirgāšanās ķiršoga. Kāds tur gulbis, liela, ļumīga latvju zoss.
