Robinsonādes landšafte

Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6

Apgaismības laika mācītājs, literāts un folklorists Gustavs fon Bergmanis brīvajos brīžos mēdza uz muižas dīķa saliņas lasīt savu mīļāko grāmatu Robinsons Krūzo.¹ Šī aina no latviešu literatūras vēstures rosina domāt gan par vietas ietekmi uz literatūru un to, ko izvēlamies lasīt kādās vietās un otrādi, gan par vēlmi doties uz neapdzīvotu salu. Pievēršoties vēlmei strandēt uz neapdzīvotas salas, kolorītu vietu un telpu radīšanas meistars New Age zinātniskajā fantastikā Džeimss Balards lieto jēdzienu «apvērstā robinsoniāde» (inverted Crusoeism), kas raksturo cilvēka vēlmi labprātīgi doties mežonīgā vidē, lai savažotu svešatno ar personīgās topogrāfijas tīklu un transformētos. To, protams, var vienkāršot un ar lidmašīnu vai kuģi doties pavisam civilizētā ceļojumā uz Jaunās pasaules arhipelāgiem, bet vēl cita alternatīva ir mežonīgā un neparastā meklējumi Rīgas urbānā pūžņa centrā, piemēram, Mīlestības saliņā. Pirmajā mirklī pavisam ne balardiska vieta — te neatrast augstceltņu glāžainos stāvus; virzienā no centra gar Daugavu tā ir tuvākā vieta, kas ietilpst dabas parkā Piejūra. Bet tieši šis kontrasts to dara par izcilu sliekšņa (liminālo) telpu — zonu starp dabu un ostas mašinēriju, romantiku un kara bāzi, faktisko un iztēloto vai izsapņoto. Tur satiekas sala un dārzs, pilsēta un jūra, civilizētais un neskartais. Mūsu fundamentālie mīti, atmiņas un apsēstības, ko var un vajag doties izvaicāt lielākā pietuvinājumā.

Šādā piedzīvojumā, kas ved cauri nerimtīgiem upes ūdeņiem, vispirms rūpīgi jāizvēlas ceļabiedri, jāizvētī to iekšējā ģeometrija. Neder pārāk čīkstulīgie, pārāk nopietnie un nosvērtie, brīnīties aizmirsušie un arī pārāk viegli sajūsmināmie ne. Vienīgā transporta iespēja ir tuvīnā laivu noma, SUP dēļi vai personīgā laiva, līdz ar to kāds jāliek pie airēšanas, par ko man pašam sajēgas ir maz. Galu galā, mūsu trijotnē ir plenēru zīmētāja, airētāja un es līdera lomā — zinu, kurp dodos, taču nav ne jausmas, kādēļ. Mani iztēlotie un vienlaikus īstenie ceļabiedri ir nosmulējies Haks Finns, samiegojies Rips van Vinkls, drudža mocītais Moriss Džeralds, piedzēries Erols Flinns, Billijs Bounss, kurš gan vairs nedrīkst dzert, zobgalīgais Pīters Blads un Alēns Delons, tomēr neesmu drošs, vai šoreiz viņš nācis no filmas par misteru Ripliju vai tomēr no Les Aventurers.² Lai vai kā, līdzīgi kā filmās, braucot ar divām dāmām, pastāv iespēja, ka no salas atgriezīsies tikai divi. Vai divas. Izbraukšanas rītā viena no kompanjonēm saslimst; tātad brauciens tiešām noritēs divatā. Jācer, ka tā nav zīme, ka saslimušais, paliekot nopakaļ, izglābjas no noslēpumaina likteņa, kura iespaidā aizbraucēji top par daļu no dabas.

Ceļu sākam Rītabuļļu laivu nomā, kur no diviem hipijiem, ar kuriem, šķiet, itin labi varētu papļāpāt par Sidhartu, noīrējam kajaku. No laivu nomas ir apmēram pusotru stundu ilgs ceļš līdz satiksmes un dzelzceļa tiltiem, kas šķērso Buļļupi. Negrasos apgrūtināt ar ceļa pirmā posma grūtībām — jau pirmajās minūtēs slapjajām drēbēm, sauli un slāpēm, mežonīgajiem, gandrīz jūras viļņiem, kas mūsu kajaku kā rieksta čaumalu nēsāja zigzagā starp Daugavgrīvas notekūdeņu attīrīšanas staciju un Bolderājas ielām, par kuģiem un motorlaivām, no kuru šķeltajiem viļņiem tvērāmies piekrastes niedrēs, un spēcīgo vēju, kas trīsreiz gandrīz apsvieda mūsu laivu otrādi. Par to visu ne. Pēc pusotras stundas ceļa pabraucam zem tilta pelēkā betona juma, ko vietumis pāršķeļ makšķernieku izmestās auklas. Viņi visnotaļ vēlīgi paceļ kātus un ļauj izbraukt zem tukšajiem āķiem. Līdz šim nemierīgā rietumvēja nestā upe nu kļuvusi rimta, pūsmām šķeļoties ap Mīlestības saliņu. Pagriezušies pa labi, iepeldam Loču kanālā. Sekojot ieteikumam, salas krastā, kurš slīd gar kreiso bortu, meklējam ieeju kādā līcītī. Taču kārtējo reizi iekuļamies niedrēs un nolemjam piestāt agrāk — no niedrēm brīvā krasta laukumiņā.