Annas Jansones pazušana un četrus mēnešus vecās meitiņas nāve liek pievērst uzmanību pēcdzemdību aprūpei, ko saņem jaunie vecāki. Šobrīd tā nav pietiekama
Pēdējā grāmata, ko Anna Jansone izlasīja, bija Pazudusī meita. To viņa joka pēc nopirka vasarā, ieraugot zviedru autores vārda un uzvārda sakritību. Detektīvromāns sākas ar to, ka pagājuši jau pieci gadi, kopš kriminālizmeklētājs Barks klīst gar ezeru, meklējot norādes par pazudušo meitu.
Ir pagājis pusotrs mēnesis, un joprojām nav zināms, kas noticis ar Annu. Pēc jaunākās meitas piedzimšanas viņu sāka vajāt uzmācīgas domas par bērniņa veselību un pašnāvību. Izstāstīja par to vīram, un abi nolēma, ka nepieciešams meklēt ārsta palīdzību. Bet gandrīz visur, kur zvanīja, rindas pie psihiatra stiepās divu trīs mēnešu garumā.
Speciālista nepieejamībai ir vismaz vienas dzīvības cena. Kad Anna 1. novembrī devās prom no mājām, līdzi paņēma arī mazo meitiņu. Zīdainīti nākamajā dienā atrada mirušu. Annu joprojām meklē.
Šis traģiskais notikums aktualizējis jautājumu par to, ka pēcdzemdību aprūpe Latvijā nav pietiekama. Galvenais uzsvars likts uz mazuļa un mammas fizisko veselību, bet mentālajam stāvoklim uzmanību tikpat kā nepievērš.
Pēc notikušā ar iniciatīvu paplašināt valsts apmaksātu atbalstu topošajiem un jaunajiem vecākiem platformā Manabalss.lv nāca fonds Mammamammai.EU. Līdz šim to parakstījuši vairāk nekā septiņi tūkstoši iedzīvotāju.
Nebija pirmā reize
«Atbraucu mājās, un neviena nebija,» saka Annas vīrs Juris Evertovskis, kad jautāju par notikumu gaitu viņas pazušanas dienā. Juris pirms deviņiem rītā devās uz darbu, pa ceļam aizvedot vecāko meitu uz bērnudārzu. Anna palika mājās guļam. Gulēja arī mazā Luīze. Mājās viņš atgriezās ceturksni pirms pieciem. Iepriekšējā vakarā pārrunātais dienas plāns paredzēja, ka tad Juris paliks pie Luīzes, bet Anna ies uz dārziņu pēc vecākās meitas un aizvedīs viņu uz pulciņu.
Anna un Juris iepazinās 2008. gadā, kad Latvijas Universitātē studēja fiziķos. Viņi bija vienā kursā. Pirms sešiem gadiem apprecējās, gadu vēlāk piedzima vecākā meita. Jaunākā pasaulē nāca šogad jūnija vidū.
Nevienu mājās neatradis, Juris zvanīja sievai. Telefons bija izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas. Cerībā, ka viņa devusies uz dārziņu, brauca turp. Paralēli sazinājās ar Annas radiniekiem, kas devās uz Viesturdārzu, kur viņa bieži pastaigājās. Taču Annas nekur nebija. Pieļaujot, ka notikusi nelaime, Juris zvanīja ātrās palīdzības dienestam. Atkal nekā.
«Tad jau kļuva skaidrs, ka ir pazudusi,» Juris nosaka. Pašam likās, ka vēl par agru zvanīt policijai, ka tā neko nesāks, jo pagājis pārāk maz laika, bet radinieks ieteica nevilcināties. Šī nebija pirmā reize.
Septembra vidū Anna jau bija devusies prom no mājām, lai izbeigtu savu dzīvi. Par laimi, tas neizdevās, un nopietnas sekas veselībai neatstāja. Sievieti pamanīja garāmbraucēji, kas izsauca mediķus un sazinājās ar vīru. Tobrīd viņš tikko bija secinājis, ka sievas nav ne mājās, ne dārziņā, bet vēl nebija paspējis sākt meklēšanu.
«Pēc dažu minūšu sarunas, kurā izskaidroju situāciju, policija uzreiz notikušo uztvēra nopietni. Atsūtīja ekipāžu,» stāstu par 1. novembra vakaru turpina Juris. Kad viņam vaicāja, vai informāciju drīkst nodot arī medijiem, piekrita. «Apzinājos, ka daudzu acīs uzreiz būsim nelabvēlīga ģimene. Bet kaut kā taču bija jāmeklē!»
Juris ir programmētājs, Anna — fizikas skolotāja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Viņas audzēkņu vidū ir olimpiāžu dalībnieki un uzvarētāji. Anna iesaistījusies arī projektos Skola2030 un Fizika 1, izstrādājusi centralizēto eksāmenu uzdevumus.
Rezultāti vēl jāgaida
Jau 1. novembra vakarā kļuva zināms, ka Anna pa dienu pārvietojusies ar divām nomas mašīnām. Ģimenes vienīgo auto todien izmantoja Juris, brauca uz darbu. Nākamajā rītā ap 11 mežainā apvidū pie Lielā Ķemeru tīreļa policija uzgāja kompānijas Bolt nomas auto, kurā atrada mirušo Luīzi. Vai mašīnā bija Annas personīgās mantas, kuru mājās nav, Juris nezina, bet policija neatklāj.
Interneta komentētāji spriež, cik ļaunai jābūt mātei, lai atstātu zīdainīti nomirt, bet pieredzējis bijušais kriminālpolicists Ir norāda — varbūt viņa bērnu atstāja ar pilnīgi pretēju domu. Cerēja, ka mašīnu, kurā atrodas navigācijas sistēma, sāks meklēt un atradīs ātrāk. Pirmo reizi policija ar Bolt sazinājās jau 1. novembra vakarā ap desmitiem. Paralēli pieprasīja informāciju no mobilo sakaru operatora, taču tas norādīja, ka telefona atrašanās vieta nav nosakāma, informē Simona Grāvīte no Valsts policijas.
Mazās Luīzes nāves cēlonis pagaidām nav zināms. Policijā apgalvo, ka tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti vēl jāgaida. Cik ilgi? To nevarot pateikt.
Tūlīt pēc mašīnas atrašanas sākās meklēšana purvā, netālu esošajā mežā un karjerā. Meklēšanas stratēģiju koordinēja policija, iesaistījās brīvprātīgo organizācijas Bezvēsts un K9 SOS, zemessardzes, Rīgas un Jelgavas novada pašvaldības, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvji, ūdenslīdēji un Annas tuvinieki. Izmantoja robežsardzes helikopteru, dronus, eholotus.
Šoreiz policijai nevar pārmest vilcināšanos — tā piezvanīja uzreiz pēc mašīnas atrašanas, stāsta K9 SOS vadītājs Aleksejs Siņņikovs. Vispirms tuvējo teritoriju izstaigāja policijas kinologs ar suni, noteiktus kvadrātus pārmeklēja brīvprātīgie. «Mēģinājām saukt — esam mācīti izmantot speciālu metodi, kas ir efektīva, ja cilvēks ir dzīvs un grib tikt atrasts. Meklējām arī ar suņiem. Tie atrastu, ja gadījumā slēpjas vai atrodas bezsamaņā,» stāsta Siņņikovs. Šādas meklēšanas efektivitāte esot pat 90—95%.
Pēc trīs dienām, kad saruka cerības Annu atrast dzīvu, K9 SOS darbu šajā apvidū pārtrauca. Atrast miruša cilvēka ķermeni suņi nav mācīti. «Bet varbūt viņa aizgāja tālāk par tiem kvadrātiem, kur mēs meklējām,» Siņņikovs piebilst.
Šo teritoriju nākamajās dienās pārstaigāja arī citi meklētāji, rāda Jura atzīmes kartēs. Gāja arī tālāk. Tādējādi līdz šim izdevies pārķemmēt 10—20% meža, bet no purva pat ne tik daudz. Platība ir milzīga, ūdenstilpes — pat sešus metrus dziļas. Bet katrs nesekmīgi pārmeklētais kvadrātmetrs Jurim dod cerību, ka sieva aizgājusi tālāk. Nevis nomirt, bet dzīvot.
Trīs dienas pēc meklēšanas sākuma viņš sāka dalīties ar informāciju sociālajā tīklā X. Vairs neatteica intervijas žurnālistiem. Saprata — jo vairāk informācijas publiski parādīsies, jo lielākas iespējas Annu atrast. Turklāt Juris ir pārliecināts, ka mediju neatslābstošā interese skubina policiju.
Patlaban fiziska meklēšana Ķemeru tīrelī un apkārtnē ir pārtraukta, jo ūdenstilpes aizsalušas, bet zemi klāj sniegs. Vienu reizi Juris ar palīgiem uz turieni devās, taču secināja, ka process ir ļoti lēns, aptveramā platība neliela. Cilvēks no cilvēka nevar iet tālāk par trim metriem, un katrs apsnigušais paugurs jānotīra. Parasti mežā meklētāji iet 5—15 metru, purvā pat līdz 35 metru attālumā cits no cita.
Tomēr individuāli Juris dažādos veidos turpina sievu meklēt katru dienu.
Arī Valsts policijā apgalvo, ka Annas meklēšana turpinās. Sīkāk to šobrīd publiski nevarot komentēt. Cik un kādas versijas izskata izmeklēšana, arī nav publiskojams.
Rindas vairāku mēnešu garumā
Annai bija pēcdzemdību depresija. Pasaulē tā skar 10—15% sieviešu, par Latviju konkrētu datu nav, bet varētu būt līdzīgi, stāsta Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube. Viņš norāda, ka lielākā problēma — pašai mammai un viņas tuviniekiem to ir grūti noteikt. Pēc bērniņa piedzimšanas sievietēm mēdz būt fizioloģiskas izmaiņas, kuru dēļ mainās arī uzvedība, raksturs.
Tik traģiski gadījumi kā ar Luīzi un Annu nav ikdiena, bet ir bijušas situācijas, kad paciente nodara pāri saviem bērniem, saka psihiatrs. «Pēdējais gadījums, cik atceros, bija 2020. gadā Latgalē, kad māte nogalināja 11 mēnešus vecu zīdaini. Katrs gadījums gan ir atšķirīgs, īpaši vērtējot tuvinieku, apkārtējo, dienestu iesaisti.»
Dažu nedēļu laikā pēc dzemdībām Annai parādījās trauksme, roku trīce, bezmiegs, uzmācīgas domas — par to, ka Luīzei ir veselības problēmas, bet pati Anna nevienam nav vajadzīga, un visiem būtu labāk, ja nomirtu. Savās izjūtās dalījās ar Juri, un jūlijā abi secināja, ka nepieciešams meklēt speciālista palīdzību. Vispirms vērsās pie psihologa, pēc tam meklēja iespēju tikt pie psihiatra. Sākumā speciālistu meklēja pēc atslēgvārdiem internetā, bet pie tiem, par kuriem bija lasāmas labas atsauksmes, vizīte nebija iespējama agrāk par decembri. Izskatīja iespējas vērsties gan pie maksas, gan valsts finansētiem speciālistiem. Pēc vairāk nekā nedēļu ilgiem meklējumiem izdevās atrast psihiatri, kas varēja pieņemt augusta beigās.
Noprotams, ka abiem pret šo ārsti bija skeptiska attieksme. Vizītes laikā viņa izrakstīja antidepresantus, bet Anna nav jutusies sadzirdēta. Juris ar ārsti vairākas reizes runājis pa tālruni un secina: «Kāda gan var būt ārstēšanas kvalitāte, ja viņa man saka: kā tādai jaunai sievietei ar diviem veseliem bērniem var būt domas par pašnāvību?»
Kad Ir sazinājās ar ārsti, viņa atteicās sniegt komentārus, kamēr turpinās izmeklēšana.
Ģimenei nebija ticības arī izrakstīto zāļu efektivitātei. Lasot pētījumu metaanalīzes interneta resursos, abi secināja, ka konkrētajam antidepresantam «nav statistiski nozīmīga efekta pēcdzemdību depresijas ārstēšanā, lai gan to bieži izraksta, jo ir savienojams ar krūts barošanu». To sakot, Juris norāda, ka prioritātei jebkuru saslimšanu gadījumā tomēr jābūt mātes veselībai: «Nevajadzētu ieaudzināt, ka sieviete ir slikta māte, ja nebaro bērnu ar krūti. Vesela māte bērnam ir vērtīgāka.»
90% gadījumu ārstēšana ir savienojama ar krūts barošanu, precizē organizācijas Mamma mammai fonds valdes priekšsēdētāja Bonija Lasmane. Viņa ir brīvprātīgā un sniedz konsultācijas par zīdīšanu. Atgādina, ka katras mammas tiesības ir pašai izvēlēties gan bērna ēdināšanas, gan audzināšanas veidu, taču svarīgi ir zināt sekas.
Aptuveni divas nedēļas pēc brīža, kad Anna sāka lietot antidepresantus, notika pirmais pašnāvības mēģinājums. Zāļu aprakstā bija minēts, ka pirmajās nedēļās šāda vēlme var pastiprināties, piebilst Juris. Kad Anna pēc tam nonāca slimnīcā, papildus antidepresantiem izrakstīja stipras zāles pret bezmiegu un ieteica turpināt psihiatra apmeklējumus ambulatori. «Līdz tam tā arī netikām, jo pie iepriekšējās ārstes vairs negribējās atgriezties. Meklējām citu, bet nekur nevarēja tikt agrāk par janvāri,» stāsta Juris.
To, ka pie psihiskās veselības speciālista krīzes brīdī nav iespējams tikt, apliecina arī Lasmane un fonda Mammamammai.EU dibinātāja Jekaterina Zilpauša. «Pie kura katra jau tādā brīdī neiesi, bet, kad tev pasaka, ka pieraksts iespējams pēc diviem mēnešiem… tad jau vairs nevajag. Vajag šodien.» Zilpauša mācās par dūlu un ar tagadējām zināšanām saprot, ka pati pēcdzemdību periodā pārdzīvojusi posttraumatisko stresu. Toreiz bijusi pie trim psihiatriem, bet visi apgalvojuši, ka problēmu neredz. Par laimi, ģimenei un pašai pietika spēka «sevi izvilkt».
Gan Taube, gan Sanita Janka no Veselības ministrijas atzīst, ka rindas pie psihiatriem ir garas. Iemesli ir vairāki — pieaudzis pieprasījums pēc kovida pandēmijas un Ukrainas kara, sabiedrībā mazinās stigmatizēšana par šo tēmu, līdz ar to cilvēki biežāk meklē palīdzību, bet speciālistu nepietiek. Šobrīd ir reģistrēti 267 ārsti psihiatri, kas strādā gan valsts iestādēs, gan privātpraksēs. Pēc Psihiatru asociācijas datiem, ārstniecības iestādēs trūkst 25 pilnas slodzes speciālistu, tātad gandrīz 10%.
«Iedzīvotāju psihiskā veselība nu jau iezīmējusies kā viena no prioritātēm,» norāda veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV). «Šogad bija paredzēts budžeta vietu skaita palielinājums rezidentūrā, taču zemās intereses dēļ uzņemšanas konkursā tās visas netika aizpildītas.» Šogad psihiatra specialitātes rezidentūru absolvēja deviņi, nākamgad beigs astoņi speciālisti.
«Bet ne vienmēr palīdzība visātrāk vajadzīga tiem, kas visskaļāk bļauj,» ministrijas pārstāve Janka precizē. Pacientus, kas speciālistu apmeklējuši jau iepriekš, ārsts zina un var novērtēt, vai tiešām vizīte nepieciešama pēc iespējas ātrāk. Par tiem, kas pierakstās pirmoreiz, informācijas nav. Nākotnē labs risinājums šādās situācijās varētu būt mākslīgais intelekts — patlaban Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā izstrādā rīku, kas pēc atbildēm uz atslēgas jautājumiem spēs izvērtēt, vai gadījums ir steidzams.
Pēc Taubes domām, vēl viens risinājums būtu lielāku pilnvaru piešķiršana ģimenes ārstiem, kā tas ir citur pasaulē, piemēram, viņi varētu izrakstīt nepieciešamos medikamentus. Tāpat vajadzētu sistemātiski nodrošināt «zaļo koridoru» grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Par šo tēmu runās arī konferencē ar ginekologiem un vecmātēm.
Gadījumā, ja sievietei ir pēcdzemdību depresija vai citi mentālās veselības traucējumi, arī ģimenei būtu jārīkojas atbildīgi, norāda Janka. «Sievieti nevar atstāt vienu. Ja tas nav iespējams, jādomā, kā to risināt.»
Annas vīrs lielākoties strādāja attālināti no mājām, uz biroju devās divas dienas nedēļā. Taube piebilst, ka psihiatrijas pacientu tuvinieku iesaiste ir nozīmīga, bet viņiem nevar uzlikt pienākumu nosargāt otru cilvēku. Tam vajadzētu būt komandas darbam.
No diskusijām pie rīcības
Annas gadījums aktualizējis arī jautājumu par jaunajiem vecākiem pieejamo pēcdzemdību aprūpi. Patlaban Latvijā galveno uzmanību pievērš mātes un bērna fiziskajai veselībai, jo mirstības rādītāji ilgstoši ir bijuši vieni no augstākajiem ES. Lai apskatītu zīdaini, pirmajā vizītē ģimenes ārstam jāierodas mājās. Pēc tam svēršana, mērīšana un citas procedūras notiek praksē. Sievietei sešas nedēļas pēc dzemdībām pienākas valsts apmaksāta vizīte pie vecmātes vai ginekologa.
«Grūtnieču aprūpe ir laba, bet, kad bērniņš piedzimst, gandrīz kā ar nazi nogriezta,» saka ģimenes psihoterapijas speciāliste un Ģimenes psiholoģijas centra Līna dibinātāja Vita Kalniņa. «Visu atstāj ģimenes ziņā.» Runa nav tikai par depresiju, psihozēm, bet arī adaptāciju jaunajos apstākļos. Bet prevencijai ir liela nozīme, lai novērstu mentālās veselības traucējumu risku.
Kalniņa zina teikt, ka Vācijā līdz 11. dienai pēc dzemdībām katru dienu valsts apmaksātās mājas vizītēs var aicināt vecmāti, bet nākamo 12 nedēļu posmā vecmātes vizītes pieejamas 16 reizes. Šveicē slimokase vecmātes mājas vizītes apmaksā līdz 56. dienai pēc dzemdībām. Austrijā par valsts naudu pirmajās astoņās nedēļās pieejamas līdz septiņām mājvizītēm. Vecmātes novēro gan zīdaiņa veselību, gan arī mammas psihisko veselību, zina sarkanās līnijas un algoritmu, kā rīkoties problēmu gadījumā.
Latvijā šie jautājumi atstāti ģimenes ārsta un partnera ziņā. «Bet arī viņi ne vienmēr zina, kā rīkoties tālāk,» saka Kalniņa. Viņa piebilst, ka vajadzētu izstrādāt sistēmu, kas parūpējas arī par vīriešiem. Viņa pirms 12 gadiem sāka pirmās mācības, kurās izglītoja pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mammas, kas ģimenēm sniedz atbalstu. Pakalpojums lielākoties pieejams par maksu. Tikai atsevišķos projektos, piemēram, SOS bērnu ciematos, šādu atbalstu piedāvā par ziedotāju līdzekļiem.
«Reizēm mammām vajag tikai parunāt ar neitrālu, nepazīstamu cilvēku, no kura var saņemt nepieciešamo informāciju,» papildina Bonija Lasmane. Taču tikpat būtiska ir cieša saikne ar savas ģimenes sievietēm — mammu, vecmāmiņu. Tā Annai trūcis, saka vīrs.
Pēc Annas pazušanas organizācijas Mammamammai.EU dibinātāja Zilpauša saprata, ka jāturpina cīņa par preventīvu programmu topošo un jauno vecāku veselībai. Pieteica iniciatīvu portālā Manabalss.lv un nosūtīja vēstuli veselības ministram, uzaicināta uz tikšanos 14. decembrī, lai apspriestu ierosinājumus.
Par šo tēmu Zilpauša cīnās jau trīs gadus. Iepriekš par pēcdzemdību atbalsta sistēmas pilotprojektu runājusi ar Mārupes pašvaldību un agrāko Demogrāfisko lietu centra vadītāju Imantu Parādnieku. Lūgusi finansējumu 15 tūkstošu eiro apmērā, bet dzirdīgas ausis nav atradusi. «Joprojām meklēju pirmo pašvaldību, kas būtu gatava to īstenot.»
Šobrīd Veselības ministrijā top jaunais mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2025.—2027. gadam. Viena no prioritātēm ir vecmātes lomas palielināšana, norāda Sintija Gulbe no Nacionālā veselības dienesta. Papildus meklē risinājumus pacientēm saņemt speciālistu konsultācijas ārpus rindas. Kamēr plāns vēl top, nākamgad mātes un bērna veselības uzlabošanai ministrija plāno novirzīt ap 14 miljoniem eiro. Lielāko daļu — 10 miljonus — bērnu zobārstniecībai. Iepriekšējo mātes un bērna veselības plānu 2018.—2020. gadam sāka izstrādāt veselības ministres Ingrīdas Circenes laikā. Viņa šo jomu izvirzīja par vienu no prioritātēm jau 2012. gadā.
Sanita Janka no ministrijas stāsta, ka nākamā gada sākumā sadarbībā ar Labklājības ministriju varētu sākt īstenot pilotprojektu, kura laikā mammām būtu pieejama vismaz viena vecmātes mājvizīte. Tās laikā izvērtētu ne tikai sievietes veselības stāvokli, bet arī sociālos apstākļus. Vajadzības gadījumā vecmāte varētu ieteikt vērsties pie speciālista, bet, saņemot sievietes atteikumu, par to informētu sociālo dienestu vai bāriņtiesu. Pilotprojekta izmaksas pagaidām nav aprēķinātas. Pēc projekta beigām būtu iespējams izvērtēt, vai šādu pakalpojumu nepieciešams ieviest visā Latvijā.
«Ir skumji, ka jānotiek traģēdijai, lai mēs — sabiedrība, radinieki, mediķi, nevalstiskās organizācijas un politikas veidotāji — sasparotos, ieklausītos cits citā un no diskutēšanas pārietu pie rīcības,» atzīst ministrs Abu Meri.
Tikmēr Juris katru dienu turpināt cerēt, ka Anna atgriezīsies mājās, un sarūpējis viņai dāvanu Ziemassvētkos.
Noderīgi
Iedzīvotājiem, arī jaunajiem vecākiem, ir iespēja saņemt valsts apmaksātu psiholoģisko un psihoterapeitisko palīdzību. Nosūtījumu konsultācijas saņemšanai var izsniegt ģimenes ārsts vai psihiatrs. Sagatavojot nosūtījumu, ārsts noteiks nepieciešamo terapijas ilgumu līdz 10 valsts apmaksātām vizītēm.
Saņemt psihologa konsultāciju vai pieteikties konsultācijai var, zvanot uz vienoto krīzes tālruni 116123. Tas darbojas visu diennakti.
Ikviens pilngadīgs Latvijas iedzīvotājs var saņemt līdz pat 10 bezmaksas konsultācijām, kas tiek organizētas tiešsaistē internetā. Šis pakalpojums ir ļoti pieprasīts un ne vienmēr uzreiz pieejams.
Avots: NVD
Pagaidām nav neviena komentāra