Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Lai gan daļa sabiedrības joprojām ir postpadomju mantojuma ietekmē, gaidot, kad mūsu vietā par apkārtējo vidi parūpēsies kāds cits, piemēram, pašvaldība vai valsts, aizvien vairāk ir cilvēku, kuri apzinās, ka lietas jāņem savās rokās. Var redzēt, ka jaunajai paaudzei ir atšķirīga domāšana un spēcīga apziņa, ka mums pašiem ir jādomā, kas notiek apkārt. Kad mūsu bērni izaugs, atkritumu šķirošana būs norma, un nebūs iedomājams vecās riepas izmest mežā. Tāpat būs pavisam normāli un dabiski iesaistīties dažādās vides sakopšanas un labiekārtošanas talkās un akcijās.
Jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo grūtāk stiprināt kopienas izjūtu
Gatavība rūpēties par apkārtējo vidi ir cieši saistīta ar kopienas izjūtu. Lai gan daudziem latviešiem iekšā ir neliels savrupums un sajūta, ka esam katrs par sevi, kopumā mums tomēr ir arī kopienas apziņa. Cilvēki iesaistās dažādās biedrībās, kopienās - sākot ar reliģiskām organizācijām, beidzot ar sporta klubiem un apkaimju biedrībām. Bet atkal – daudz kas ir atkarīgs tieši no vietas, kurā cilvēks dzīvo. Piemēram, salīdzināsim divas Rīgas apkaimes - Bieriņus un Ziepniekkalnu. Ziepniekkalns ir liela apkaime Rīgā, kur dominē daudzstāvu mājas. Tas ir pārāk liels veidojums, kurā cilvēkiem, manuprāt, nerodas kopienas sajūta. Turpretim pilnīgi pretēja aktivitāte ir redzama Bieriņos. Lai arī tā joprojām ir Rīga, reizēm ir sajūta, ka dzīve norit kā nelielā ciematā, kur ir lielāka informācijas aprite un spēcīgāka kopienas sajūta.
Lai veidotos spēcīga kopienas izjūta, ir svarīgi, lai cilvēki cits citu pazītu, lai komunikācija būtu personiskāka. Jo vairāk cilvēku dzīvo vienā rajonā vai, piemēram, vienā lielā daudzdzīvokļu mājā, jo mazāka kopienas sajūta. Man arī šķiet - jo vairāk cilvēku, jo grūtāk vienoties par kādiem kopīgiem mērķiem, mazākā grupā ir vieglāk uzklausīt un ņemt vērā katra cilvēka vēlmes un vajadzības.
Visas aktivitātes sākas ar vienu cilvēku
Runājot par cilvēku gatavību iesaistīties savas apkaimes un apkārtējās vides labiekārtošanā, Mežpils alus un pētījumu centra Norstat aptaujas dati liecina, ka tikai 6% iesaistās ļoti aktīvi, bet vairāk nekā puse atzīst, ka interesējas par iespējām, gribētu iesaistīties, bet to nedara. Domāju, ka tādi 50%, kas vēlas, bet neko nedara, būs vienmēr, tas ir liels skaitlis, bet tas ir jāpieņem. Savukārt 6%, kas iesaistās ļoti aktīvi, ir pārāk mazs skaitlis. Jo vairāk to cilvēku, kuri ir gatavi aktīvi iesaistīties, jo lielāka iespēja, ka viņi “pavilks” līdzi vēl citus cilvēkus. Manuprāt, visas aktivitātes sākas ar vienu cilvēku, kas ir gatavs uzņemties atbildību un nest smagāko nastu – tieši šādi cilvēki “pavelk” līdzi citus.
Rīgas izaicinājums – liela cilvēku mainība
Analizējot pētījuma rezultātus, var redzēt, ka Rīgā ir vismazākais skaits to cilvēku, kuri aktīvi iesaistās apkārtējās vides labiekārtošanā – tikai 4%, kamēr Latgalē ir 11%, bet Vidzemē un Kurzemē - 7%. Es dzīvoju Rīgā, bet nāku no Rēzeknes. Abās pilsētās esmu dzīvojis daudzstāvu mājās un varu secināt, kad izbrauc ārpus Rīgas, arī daudzstāvu mājās kaimiņi cits citu zina, ir mazāka cilvēku mainība. Rīgā tieši cilvēku mainība ir lielākā problēma. Daudzi atbrauc, nepazīst savus kaimiņus, neuzskata šo pilsētu par savējo, tāpēc arī nav gatavi iesaistīties vides labiekārtošanā.
Minētā pētījuma dati arī liecina, ka gandrīz desmitā daļa iedzīvotāju uzskata, ka atbildība par apkārtējās vides labiekārtošanu un sakārtošanu ir jāuzņemas valstij. Vairāk nekā trešdaļa domā, ka tā ir katras pašvaldības atbildība. Salīdzinoši liela daļa gaida, kad kāds cits izdarīs darbu mūsu vietā. Tas joprojām ir postpadomju mantojums, ieradums, ka mūsu vietā dažādas lietas atrisināja valsts un neļāva iedzīvotājiem pieņemt lēmumus. Tas ir paaudžu maiņas jautājums.
Atgriežoties pie piemēra par daudzdzīvokļu mājām – esmu veicis iedzīvotāju aptaujas šādās mājās, un visgrūtāk par kaut ko vienoties ir bijis tieši ar senioriem, kuri uzskata, ka par visu ir atbildīga valsts un pašvaldība. Bet patiesībā - jo labāk es attiecos pret vidi, kurā dzīvoju, jo labāk tas ietekmē arī manu īpašumu, kurš atrodas vidē – īpašuma vērtība aug. Vecāka gadu gājuma cilvēki bieži nedomā šādās kategorijās.
Jārada priekšnosacījumi paradumu maiņai
Var redzēt, ka jaunajai paaudzei ir atšķirīga domāšana un apziņa, ka mums ir jādomā arī par to, kas notiek apkārt. Esmu dzimis Padomju Savienības laikā, un atceros, ka manā bērnībā bija pilnīgi normāli izmest košļeni vai ābolu serdi pa automašīnas logu. Tagad to vairs nevarētu pat iedomāties darīt. Un arī mūsu bērniem tas nešķiet normāli. Kad bērni izaugs, atkritumu šķirošana būs norma. Es uzaugu laikā, kad mājās bija viens atkritumu grozs un šķita, ka tā ir norma. Tagad tā vairs nav norma, tā tiek uztverta kā problēma, kam nepieciešams risinājums.
Jo ātrāk radīsim priekšnosacījumus, lai vide mainītos, jo ātrāk jaunais normālais “iedzīvosies”, bet nevajag gaidīt, ka pārmaiņas notiks dienas laikā. Ja ieviešam atkritumu šķirošanu šodien, būtiskas izmaiņas sabiedrības uzvedībā būs redzamas tikai pēc vairākiem gadiem vai pat paaudzes nomaiņas.
Uzņēmumi, kas ietekmē un maina patērētāju rīcību
Kad mūsu bērni izaugs, viņi skaidri apzināsies, ka pudeles ir depozīts un tās vienmēr var nodot. Nākotnē neredzēsim pudeles, kas mētājas uz ielas vai automašīnas riepas, kas izmestas mežā. Šobrīd joprojām var redzēt, ka cilvēki riepas ved uz mežiem, bet ticu, ka mūsu bērniem vai viņu vienaudžiem pat neienāks prātā tāda doma! Mums kā sabiedrībai ir nepieciešams laiks, lai mainītos. Un ir vajadzīgi priekšnosacījumi un labie paraugi. Liela ietekme ir arī uzņēmumiem, kas ietekmē un maina patērētāju rīcību. Piemēram, veikalos vairs netiek piedāvāti bezmaksas maisiņi un mēs aizvien biežāk izvēlamies vairākkārt lietojamos maisiņus u.tml.
Mani pašu motivē iekšējā apziņa - vienmēr esmu bijis sabiedriski aktīvs cilvēks, kurš no sevis cenšas dot kaut ko vairāk, lai uzlabotu vidi attiecīgajā kopienā utt. Es sapratu - ja es to nedarīšu, neviens to nedarīs – lai kaut kas notiktu, pašam ir jāpieliek roka. Iesaistos parakstu vākšanā, mājas renovācijas procesa organizēšanā, atkritumu šķirošanā, jo vienkārši uzskatu, ka tā ir pareizi, tas uzlabo vidi mums apkārt.
Autors ir vides risinājumu pētnieks
