Ticot uzvarai.* Kara laikā dzīvo zaļi

Pediatre Olena Opanasenko.
Foto no personīgā arhīva

Šī ambulance tagad ir neatkarīga no elektroapgādes tīkla un kļuvusi par sava veida drošības salu vietējiem iedzīvotājiem

Kijivas apgabala Horenkas ciema ambulanci droši var saukt par īpašu vietējās nozīmes objektu. Tā ir vienīgā zaļā medicīnas iestāde šajā apvidū — taču ne krāsas, bet videi draudzīgo tehnoloģiju dēļ. Uz ambulances jumta ir uzstādīti saules paneļi, bet pagalmā darbojas siltumsūknis, kas nodrošina ēkas apkuri. Ambulance ir kļuvusi enerģētiski neatkarīga, un ārsti vairs nebaidās no elektrības padeves pārtraukumiem, ko jebkurā brīdī var izraisīt Krievijas raķetes un droni.

Pagājušajā ziemā medicīnas centrā tika veikta zaļā renovācija, ko finansēja organizācija Greenpeace. Horenku, kas ir daļa no Bučas rajona, krieviem neizdevās okupēt, taču ciems tik un tā kļuva par vienu no visvairāk izpostītajām apdzīvotajām vietā šajā rajonā — smagi cieta aptuveni 80% ēku. Poliklīnikas vadītāja, 34 gadus vecā pediatre Olena Opanasenko ar trīsošu balsi atceras, kā karš ienāca Horenkā. 2022. gada 24. februārī pulksten 6.30 no rīta viņu pamodināja vīrs ar briesmīgajām ziņām, un drīz vien viņa dzirdēja šāvienus un sprādzienus no Hostomeļas lidostas puses, kad tur mēģināja nolaisties krievu desants.

Pavēlējusi savām divām meitām, vīram un mātei pārcelties uz pagrabu, Olena aizsteidzās uz poliklīniku, kur kopā ar kolēģiem turpināja pieņemt pacientus. «Man pat nebija domas neiet uz darbu, lai gan visapkārt varēja dzirdēt aviāciju, bet uz ceļiem veidojās bēgošo cilvēku sastrēgumi,» atceras pediatre. «Taču daudzi cilvēki līdz galam neaptvēra, kas īsti notiek, un nāca uz kārtējām medicīniskajām pārbaudēm. Ārsti mājās devās tikai vakarpusē, kad sākās nepārtraukta bombardēšana.»

Nākamās dienas ambulance turpināja strādāt, taču 4. martā medicīnas iestādes pagalmā nogāzās krievu šāviņš. Par laimi, tobrīd tur neviena cilvēka nebija, taču sprādziena vilnis izsita logus, un pārstāja darboties arī apkures sistēma. Olena pieaicināja teritoriālās aizsardzības vīrus, lai kopā novērtētu postījumus un glābtu izdzīvojušās iekārtas, taču ātri vien saprata, ka pacientus tur vairs nevarēs pieņemt. Turklāt Horenku sāka apšaudīt arvien biežāk.

Pediatre ar ģimeni pārvācās uz sava brāļa mājas pagrabu, tikai laiku pa laikam iegriezās savās mājās, lai vismaz pāris stundu pagulētu normālā gultā. Naktī no 5. uz 6. martu krievi sāka apšaudīt Horenku ar fosfora bumbām. «Pamodos divos naktī un redzēju, ka mana sešgadīgā meita trīc. Viņa burtiski drebēja no bailēm. Tad nolēmu — ja mēs vispār izdzīvosim līdz rītam, ir jābrauc prom.»

Sākumā Olenas ģimene plānoja doties uz Ļvivas apgabalu valsts rietumos, kur jau bija apmetušies daži radinieki. Taču pusceļā ārstes mammai kļuva slikti, un viņi bija spiesti apstāties Daškivcu ciematā Hmeļnickas apgabalā. Vietējie palīdzēja ģimenei sameklēt vecu, ar krāsni kurināmu māju, bet Olenai tika piedāvāts pediatres darbs vietējā slimnīcā. Gan kaimiņi, gan kolēģi palīdzēja sagādāt pārtiku un apģērbu.

Tieši Daškivcos ģimene uzzināja, ka krievi ir pilnībā sagrāvuši Olenas māju — no tās bija palikuši tikai apdeguši mūri.

Olenas ģimene Hmeļnickas apgabalā nodzīvoja tikai trīs mēnešus, jo nolēma atgriezties savā ciemā, tiklīdz okupanti bija padzīti no Kijivas pievārtes un ciemā atjaunota elektrības padeve. Sākumā bija grūti, jo strāvas pārtraukumi atkārtojās, un ēdiens bieži bija jāgatavo uz ugunskura.

Jau maija beigās Olena atgriezās darbā savā ambulancē. Pacientu bija mazāk — daudzas sievietes un bērni bija devušies uz ārzemēm. Taču ar laiku šie bēgļi sāka masveidā atgriezties Horenkā. Pediatre stāsta, ka no visiem viņas kādreizējiem 700 pacientiem pašlaik ārpus valsts atrodas tikai 25 bērni.

«Arī mūsu ambulance sāka atveseļoties. Atradām sponsorus, kas palīdzēja izremontēt kabinetus. Uzstādījām saules paneļus un jaunu siltumsūkni. Zaļā enerģija ir vienkārši super!» sajūsmināti stāsta ārste. «Ja pazūd elektrība no ārējā tīkla, sistēma vienā sekundē automātiski pārslēdzas uz akumulatorā uzkrāto saules enerģiju. Mums vairs nav jāizslēdz vakcīnu ledusskapji, datori, printeri vai kas cits. Mēs vispār vairs nebaidāmies no elektrības padeves pārtraukumiem.»

Kā stāsta Olena, vietējie iedzīvotāji agrāk uz šādiem jauninājumiem sākotnēji raudzījās ar neuzticību, taču viņu viedoklis krasi mainījās pagājušajā ziemā, kad Krievijas armija intensīvi bombardēja Ukrainas energoapgādes infrastruktūru. Kad visā Horenkas ciemā kārtējo reizi pazuda strāva, ambulance turpināja strādāt. Cilvēki nāca šeit dzert tēju, uzlādēt tālruņus, vienkārši sasildīties un aprunāties.

No profesionāles skatpunkta, Olena norāda, karš ir būtiski ietekmējis vietējo bērnu veselību — viņi cieš no bezmiega, daži sākuši stostīties. Kad viņas jaunākā, četrus gadus vecā meita spēlējas ar Bārbiju, viņa reizēm atdarina sirēnu un saka: «Gaisa trauksme, ejiet uz patvertnēm!»

Kopš šāgada septembra beigām gaisa trauksmes Kijivas apgabalā bijušas reti un bērniem ir kļuvis labāk, taču Olena apzinās, ka nākamā atkal varētu būt ļoti tumša ziema. Mieru dod tikai fakts, ka vismaz viņas ambulance, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, varēs palīdzēt iedzīvotājiem, kaut vai piedāvājot karstu dzērienu.