Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Šī krājuma esence: pusmūža vīrietis ar neveselīgu dzīvesveidu un izmisīgām ilgām atrast iemeslu, lai turpinātu eksistenci, satiek jaunu sievieti, kurā neglābjami iemīlas un ar kuru piedzīvo dažus laimes mirkļus, līdz attiecības izjūk un viņš ar savu smeldzi paliek viens. Tā nu vīrietis maldās pa pilsētu, lāgiem noiedams garām bijušās meitenes logiem, malko alu kādā necilā dzertuvē, kā arī sarunājas ar Dievu, kaut šaubās par tā eksistenci. To visu viņš mēģina izteikt vārdos, taču tie pretojas spēcīgajām izjūtām, tāpēc mēdz izklausīties banāli vai nepietiekami, un vīrietis, kā liecina daudzie daudzpunkti, apzinās šo problēmu un nekaunas nolaisties gandrīz līdz jauno autoru semināra vienkāršībai. Galu galā, ja nu šādi izdodas nokļūt tuvāk mūzas un, kas zina, varbūt arī lasītāja sirdij?
Situācija tātad ir pagalam bēdīga, tomēr vīrietis citu glābiņu neatrod un krājuma pēcvārdā raksta, ka no šiem dzejoļiem bija jātiek vaļā, jo tie satur mokošas atmiņas. Pēcvārdā tiek brīdināts arī kritiķis: «Varbūtējiem vērtētājiem pasaku uzreiz — šai grāmatiņai nav nekādas vienojošas mākslinieciskas vai stilistikas koncepcijas vai programmas.» Taču kritiķim šī tēze gribot negribot ir jāuztver ar zināmu piesardzību. Var piekrist, ka krājums nav programmatisks, tas nudien atgādina drīzāk vientuļas dvēseles kliedzienu, tomēr savu stilu autors ietur no pirmās līdz pēdējai lappusei. Protams, poētiskā ziņā tas ir visai noplicināts un jauninājumus nepiedāvā, tāpēc vairāk uzrunās tos ļautiņus, kas no dzejas gaida tiešu vēstījumu par personīgām ciešanām.
Patiesību sakot, latviešu mūsdienu dzejai no Elsberga jaunā krājuma ne silts, ne auksts, jo laikam vienīgais, ko tas smalkākos lasītājos spēs raisīt, ir žēlums par vīrieša likteni. Ja reiz grāmatā izteikti dominē «es» pozīcija un gaudulīgs tonis, tad tās ideālais lasītājs būs kāds pašam Elsbergam pārsteidzoši līdzīgs indivīds un nebūt ne jaukas meitenes. Kā vedina domāt pēcvārds, dzejnieks par šādu iznākumu daudz nepārdzīvotu, tomēr kritiķim ir pamats iebilst, ka latviešu dzeja pēdējos gados ir tikusi tālāk par tādām rindām kā «es gribu būt tev / tuvu, tuvu klāt / un, protams, protams, / spridzināt» (19). Tiesa, vietām autors pats atzīst, ka stāsta nodrāztu stāstu vai lieto banālu atskaņu, bet šī vaļsirdība ir vājš mierinājums, ņemot vērā kopumā vienaldzīgo attieksmi pret tekstu. Krājuma emocionālais spektrs, lai gan atklāts samērā drosmīgi, ir visai vienveidīgs, tāpēc par sliktu noteikti nenāktu interesantāki formālie risinājumi individuālu dzejoļu uzbūves līmenī, kas dažbrīd, it īpaši krājuma sākumā, līdzinās nevis noslīpētiem darbiem, bet steigā pierakstītai kailai pieredzei bez virzības un vispārinājuma iespējas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.