Aizvadīto divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāji ir piedzīvojuši gan gandrīz trīsdesmit gadu laikā augstāko inflāciju, gan uz iepriekšējās desmitgades fona neparasti augstas procentu likmes. Šie notikumi bija saistīti – Eiropas Centrālā banka likmes paaugstināja, lai mazinātu inflāciju. Tagad jau var teikt, ka inflācija ir normalizējusies, tā no 22,5% pirms gada samazinājās līdz 3,3% šā gada septembrī, nav šaubu, ka oktobrī tā ir vēl zemāka. Vai tas nozīmē, ka samazināsies arī procentu likmes?
Vienkāršākā atbilde būtu – jāskatās, ko saka finanšu tirgi. Finanšu instrumentos iecenotās prognozes vēsta, ka vēl viena likmju kāpuma varbūtība ir maza, ap 10%. Savukārt varbūtība, ka likmes martā samazināsies, šobrīd ir divreiz lielāka, pēc tam likmju samazināšanās ticamība arvien aug ar katru mēnesi, līdz nākamā gada septembrim varētu būt sperti viens vai divi likmju samazinājuma standarta soļi (0,25 procentpunkti). Tirgi arī domā, ka šo soļu tomēr nebūs daudz, ilgākā laikā likmes varētu samazināties apmēram 3% līmenī.
Finanšu tirgu eksperti ir gudri cilvēki, bet viņi nav nekļūdīgi. Patlaban ir īpaši svarīgi ņemt vērā ne tikai notikumus skaitļu pasaulē, bet arī censties saprast, kā racionālo naudas pasauli ietekmēs cilvēcisko emociju vētras Tuvajos Austrumos un citur. Tāpat arī nevajag aizmirst vēsturi. Centrālās bankas parasti un arī šobrīd plāno, ka likmju lejupejas fāzes būs kā lēzenas nogāzes. Taču pieredze liecina, ka nereti šīs līknes grafikos izskatās kā stāvas sienas.
Ir tiešām ļoti ticami, ka likmju samazinājums pakāpeniski sāksies. Taču nākamā gada otrajā pusē tas var pāriet paātrinājuma fāzē. Kāpēc?
Traģiskie notikumi Izraēlā un Gazas sektorā ir nedaudz palielinājuši inflācijas riskus tuvākajā laikā. Naftas cenas šo notikumu ietekmē pieaugušas apmēram par desmito daļu. Latvijas iedzīvotājus tieši ietekmējošās degvielas cenas ir salīdzinoši izdevīgākas, benzīna cena biržās joprojām ir tuva gada zemākajiem līmeņiem, bet riski pastāv. Šie notikumi ir arī slikta vēsts ekonomikas izaugsmei – biedējošais ziņu fons ietekmē patērētāju noskaņojumu un uzņēmēju vēlmi investēt. Taču tā savukārt ir laba ziņa inflācijas apkarotājiem, jo vēsturiski zemais eirozonas bezdarba līmenis, līdzās 2021.-2022. gada izejvielu cenu kāpuma atbalsīm, ir inflāciju veicinošs faktors. Ekonomistu prognozes par eirozonas izaugsmi nākamgad slīd lejup jau vairākus mēnešus. Tas, cik strauji Eiropā pasliktinās celtniecības nākotni atspoguļojošie indikatori – būvatļaujas, būvēšanas sākšana, liek domāt, ka prognozes lejupvirzienā dzīsies pakaļ realitātei vēl ilgi.
Eiropas Centrālajā Bankā (ECB) strādā izcila makroekspertu komanda, taču lēmumus par cenu noteikšanu uzņēmumos dažkārt labāk saprot cilvēki, kuri ikdienā redz procesus biznesa pasaulē, kā arī var straujāk reaģēt uz notiekošo. Euribor likmes kāpumu krītošas inflācijas apstākļos monetārās politikas veidotāji lielā mērā pamato, ka pamatinflācija (jeb inflācija, no kuras izslēgtas dažas svārstīgākās komponentes) turas augstā līmenī. Jau februārī rakstīju, ka šis indikators pašlaik ir daļēji zaudējis savu pielietojamību, tik neparasta bijusi cenu veidojošo faktoru uzvedība. Varēja sagaidīt, ka tā strauji mazināsies brīdī, kad paies gads kopš straujā ražošanas izmaksu kāpuma pērn, kad lēcienveidīgi auga gāzes un elektrības cenas Eiropā. Septembris bija brīdis, kad šim efektam bija jākļūst redzamam, un eirozonas pamatinflācija tiešām samazinājās no 5,3% līdz 4,5%. Ražotāji nevēlas patērētājiem atdot ieguvumus no izmaksu krituma, bet kalendārs ir neapturams. Jaunākajos datos redzams arī lielākais ražotāju cenu kritums Vācijā kopš šī indeksa aprēķināšanas sākuma četrdesmitajos gados, samazinās Ķīnas eksporta cenas. Dažkārt ekonomika mainās straujāk nekā starptautiskās finanšu institūcijas spēj tai izsekot.
Rezumējot, monetārās politikas veidotājiem būs gan iespēja mazināt procentu likmes – inflācija turpinās noplakt, gan nepieciešamība – izaugsme vājināsies, ļoti iespējams, līdz mīnusu teritorijai. Turklāt paturēsim prātā to, ka likmes augšup un lejup velkošo spēku cīņā var iesaistīties vēl viens dalībnieks. Pār pasaules finanšu tirgiem planē fiskālās dominances rēgs. Investori arvien vairāk rēķinās ar iespēju, ka centrālajām bankām būs jāmazina riski, ka valdības zaudē pieeju finanšu tirgiem. ECB jau cenšas mazināt tā saucamos eirozonas fragmentācijas riskus ar aktīvu pirkšanas palīdzību, bet šīs iespējas nav neierobežotas.
Aizvadītie divi gadi ir bijis finansiāli grūts laiks mājsaimniecībām. Laikā starp 2022. gada janvāri un 2023. gada aprīli samazinājās reālās algas, iepriekš tās vairāk nekā 10 gadus bija nepārtraukti augušas. Turklāt kopš pērnā gada izskaņas daļa iedzīvotāju nozīmīgi izjūt procentu likmju kāpuma ietekmi. Ar lielu ticamību var teikt, ka nākamgad šī grūtību kalna virsotne būs pārvarēta.
Autors ir Luminor bankas galvenais ekonomists
Pagaidām nav neviena komentāra