Vita Jaunzeme. Publicitātes foto
Vairāk nekā divdesmit gadu pieredze, organizējot talkas un citas aktivitātes apkārtējās vides sakopšanai, liecina, ka mēs kā sabiedrība spējam saņemtiem un mobilizēties lielu problēmu gadījumos, tomēr arī ikdienā jābūt aktīviem un jāņem lietas savās rokās. Gaidot, kamēr kāds visu paveiks mūsu vietā, neko nesasniegsim. Atbildībai par apkārtējo vidi ir jābūt dalītai un apzinīgākajiem sabiedrības locekļiem ir jāuzņemas “šefība” un jārāda paraugs mazāk atbildīgajiem. Tikai tā varam veicināt izpratni par sabiedrības līdzdalības nozīmi.
Senas talkošanas tradīcijas
Runājot par talkām, jāsaka, ka mēs ļoti veiksmīgi spējam mobilizēties uz vienas vai dažu dienu aktivitātēm, turklāt mums kopumā ir senas talkošanas tradīcijas. Latvieši jau izsenis gājuši palīdzēt kaimiņiem, ir rīkotas siena vai kartupeļu talkas. Ģenētiskā atmiņa darbojas arī mūsdienās, taču talkas nav vienīgais veids, kā varam iesaistīties un padarīt apkārtējo vidi sakoptāku. Ir dažādas iniciatīvas un akcijas, kurās varam iesaistīties, piemēram, ar apkaimju organizācijām, un šī noteikti ir joma, kurā mēs varētu būt aktīvāki.
Idejas un iniciatīvas no uzņēmumiem
Pēc dabas esam viensētnieki un nepieciešamība sanākt kopā nav tik izteikta, kā citās kultūrās, tomēr, ja ir kāds, kas iedvesmo un motivē, mūsos pamostas arī vēlme palīdzēt un līdzdarboties. Pats svarīgākais, lai ir kāds, kurš aicina piedalīties! Mums nereti ir grūti sākt jaunas lietas vai kādu projektu, bet tiklīdz pirmais solis ir sperts, parasti jau darbs tiek paveikts ļoti kārtīgi. Liels prieks, ka aizvien vairāk idejas un iniciatīvas nāk no dažādiem uzņēmumiem un zīmoliem, piemēram, Mežpils alus rīkotā sabiedrības līdzdalības kampaņa Dari savu pilsētu labāku!, kas notiek jau otro gadu. Uzņēmumi var iesaistīties gan ar finansējumu, gan ar labo piemēru, kad visi darbinieki kopīgi dodas sakopt vai labiekārtot kādu vietu. Un tieši šāds piemērs var izraisīt ķēdes reakciju, motivējot iesaistīties arī citus cilvēkus.
Izjust piederību kāda vietai
Mūs kā sabiedrību visbiežāk mobilizē lielas un nopietnas problēmas, piemēram, esam gatavi palīdzēt civiliedzīvotājiem Ukrainā, plūdos cietušajiem u.tml., bet, lai saņemtos palīdzēt situācijās, kuras, iespējams, nav tik kritiskas, mums nepieciešams papildus pamudinājums un kāds, kurš palīdz atbildēt uz jautājumu – kāpēc man to vajag? Ikvienam cilvēkam ir svarīgi justies vajadzīgam un noderīgam – izjust piederību kādai vietai un to sajūtu, ka esmu vajadzīgs šeit un tagad. Vienlaikus vēlos aicināt, domājot par globālajiem notikumiem pasaulē, palīdzot Ukrainas cilvēkiem vai citu valstu iedzīvotājiem, nevajadzētu aizmirst arī par Latviju. Jo arī šeit vēl ir ļoti daudz darāmā.
Nereti mēdzam gaidīt, kad darbus mūsu vietā paveiks kāds cits – valsts iestādes, pašvaldības u.tml. Es aicinātu negaidīt, bet ņemt lietas savās rokās. Pašvaldībām ne vienmēr ir tādas iespējas – reizēm vienkārši trūkst līdzekļu un kapacitātes. Atbildībai ir jābūt dalītai, bet valsts un pašvaldība jau nav kāds mītisks tēls, kas aiziet un piemēslo mežus vai sabojā parkus un citas vietas, visbiežāk to darām paši, mūsu līdzcilvēki. Paņemot, aizejot un izdarot to labo darbu, varam sajust daudz lielāku gandarījumu, nekā gaidot, kad to mūsu vietā izdarīs kāds cits.
Ikviena motivācija ir laba, ja tiek sasniegts rezultāts
Uzskatu, ka sabiedrību veido apzinīgāki cilvēki un neapzinīgie, kuriem nerūp apkārtējā vidi, kuri pavisam mierīgi var izmest atkritumus mežā, salauzt parka soliņus u.tml. Lai mainītu apkārtējo pasauli uz labo pusi, apzinīgākajiem ir jāņem lietas savās rokās un jābūt paraugam. Patiesībā tieši šī sabiedrības neapzinīgā daļa mani motivē. Sākotnēji mani iedvesmoja ideja par to, ka Latvija var kļūt par zaļāko valsti pasaulē, bet tagad mani uz priekšu dzen dusmas par visu to, kas vēl nav paveikts. Vienlaikus es ticu, ka ikviena motivācija ir laba, ja tiek sasniegts rezultāts.
Autore ir kustības Lielā Talka organizatore, biedrības Pēdas LV valdes priekšsēdētāja
