Cukura diabēts kļūst par arvien lielāku veselības problēmu ar tālejošām sekām – katru gadu to diagnosticē aptuveni 7000 jauniem pacientiem, arī bērniem, kopējam skaitam tuvojoties 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Endokrinologi lēš, ka tikai pusei 2. tipa cukura diabēta pacientu šī slimība ir diagnosticēta, savukārt ārstēšanu saņem puse no tiem, bet vēl tikai puse no diagnosticētajiem un ārstētajiem sasniedz terapijas mērķus.
Tāpēc vairs nevaram runāt par diabētu kā par tikai vienu no daudzajām slimībām – te ir runa par eksploziju vārda tiešā nozīmē. Nu vairs situācija nav tāda, kurā varētu teikt – ko nu tur, nav tik traki, būs jau labi. Nē, ir pēdējais laiks celt trauksmi augstākā līmenī un pievērst uzmanību – turklāt es vēlētos pasvītrot, pievērst visu grupu uzmanību – gan pacientu, gan politikas veidotāju, gan mediķu un ekspertu.
Aplūkošu galvenos iemeslus tādai trauksmei.
Pirmkārt, strauji pieaug 2. tipa diabēta izplatība
Gan 1. tipa, gan 2. tipa diabēts ir saslimšana, kuru nepieciešams kontrolēt, tomēr situācija straujāk pasliktinās tieši saistībā ar 2. tipa diabētu – reģistrēto pacientu skaits pieaudzis līdz 92 187 cilvēkiem, kas ir pieaugums par 31% salīdzinājumā ar 2010. gadu. 1. diabēta pacientu skaits šajā periodā palielinājies par piektdaļu.
Šāds pieauguma ātrums ir ārkārtīgi liels un to vairs nedrīkst ignorēt. Šeit vēl jāpiebilst, ka endokrinologi bažījas arī par to, ka 2. tipa diabētu diagnosticē arvien jaunākiem cilvēkiem – kā atzinusi Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Iveta Dzīvīte-Krišāne, pērn tas konstatēts septiņus gadus vecam bērnam.
Otrkārt, valsts finansējums – arvien nepietiekams
Ņemot vērā diabēta straujo pieaugumu un objektīvi sarežģīto diagnostiku un kontroli, kā arī smagās komplikācijas, kas rada citu organisma sistēmu saslimšanas, nepieciešams lielāks valsts budžeta finansējums, kas gan iepriekšējos gados, gan šobrīd joprojām ir nepietiekams. Valsts jau vairākus gadus atsakās piešķirt papildus līdzekļus, lai arī pacienti un ārsti pēdējo gadu laikā regulāri norādījuši uz to, ka pacientiem ir nepietiekama pieeja adekvātai ārstēšanai.
Pēdējo mēnešu laikā bijis daudz runu par to, ka veselības aprūpei jābūt efektīvai, ar to acīmredzot domājot to, ka valsts budžeta naudai jānes iespējami augstāku atdevi veselības aspektā. Grūti būs atrast kādu sabiedrības grupu, kas vēl vairāk atbalstītu šo lozungu kā pacienti un ārsti. Diemžēl pagaidām iznāk spēlēt paslēpes – efektivitāti vajag, bet līdzekļus tās sasniegšanai meklējiet, aizejot tur nezin kur.
Jāņem vērā, ka 1. tipa diabēts un 2. tipa diabēts ir divas atšķirīgas diabēta formas, kurām ir atšķirīgi cēloņi, riska faktori un ārstēšanas metodes. Tā kā aptuveni trešdaļa pacientu uzzina par 2. tipa diabētu tikai tad, kad nokļūst veselības aprūpes speciālistu uzmanības lokā tikai saistībā ar citām smagām saslimšanām, piemēram, sirds un asinsvadu, nieru vai acu slimībām, finansējuma nozīmi diabēta agrīnai diagnostikai un ārstēšanai nedrīkst novērtēt par zemu.
Treškārt, cilvēki ar diabētu bieži ir arī kardioloģijas pacienti
1. tipa diabēts ir autoimūna slimība, kuras laikā imūnsistēma kļūdaini uzbrūk un iznīcina insulīnu ražojošās aizkuņģa dziedzera beta šūnas. Tā rezultātā insulīna ražošana ir neliela vai vispār nenotiek. Tas bieži tiek diagnosticēts jau bērnībā vai pusaudžu vecumā, lai gan tas var rasties jebkurā vecumā. Šiem pacientiem ir nepieciešama insulīna terapija visu mūžu un glikozes līmeņa asinīs paškontrole 4 – 8 reizes katru dienu. Savukārt insulīna rezistence ir galvenais faktors, kas raksturo 2. tipa diabētu – insulīns izstrādājas, bet organisma šūnas nepietiekami efektīvi uz to reaģē. Sākotnēji 2. tipa diabētu var ārstēt, mainot dzīvesveidu, arī diētu un fiziskās aktivitātes. Slimībai progresējot, jānozīmē zāles vai insulīna terapiju.
Lai novērstu komplikācijas, galvenais ir agrīna atklāšana un iejaukšanās. Diemžēl cilvēki ar diabētu Latvijā ļoti bieži slimo arī ar citām slimībām.
Diabēts ir cieši saistīts ar sirds un asinsvadu slimībām, un jo sevišķi tas attiecas uz 2. tipa diabētu, jo organisma šūnas kļūst rezistentas pret insulīna – hormona, kas palīdz regulēt cukura līmeni asinīs – iedarbību. Tas var izraisīt augstu glikozes līmeni asinīs, kas savukārt var bojāt asinsvadus un palielināt aterosklerozes risku.
Diabēts ir galvenais riska faktors aterosklerozei – stāvoklim, kad artērijas sašaurinās un sacietē, jo tajās uzkrājas holesterīna plāksnītes. Šīs plāksnītes var ierobežot asins plūsmu uz sirdi un citiem dzīvībai svarīgiem orgāniem, samazināt vai pat pārtraukt asins plūsmu kādā asinsvadā sirdī vai citā dzīvībai svarīgā orgānā, izraisot sirds slimības, infarktu vai insultu.
Diabēts bieži vien ir saistīts ar augstu asinsspiedienu, kas ir vēl viens sirds un asinsvadu slimību riska faktors. Augsts asinsspiediens rada papildu slodzi sirdij un laika gaitā var bojāt artērijas. Tā izraisītais paaugstinātais triglicerīdu un zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL jeb sliktā holesterīna) holesterīna līmenis un pazemināts augsta blīvuma lipoproteīnu (ABL jeb labā holesterīna) holesterīna līmenis ir riska faktori saslimšanai ar infarktu vai insultu un sirds mazspēju.
Šo savstarpēji saistīto veselībai bīstamo faktoru dēļ diabēta slimniekiem ir ievērojami lielāks risks saslimt ar sirds slimībām un sirds asinsvadu slimību, salīdzinot ar tiem, kam diabēta nav.
Ceturtkārt, diabēta pacienti bieži slimo ar nieru slimībām
Diabēts ir galvenais nieru slimību attīstības riska faktors, un tas ir viens no galvenajiem nieru slimību cēloņiem pasaulē. Saikne starp diabētu un nieru slimībām galvenokārt ir saistīta ar augsta cukura līmeņa asinīs hronisku ietekmi uz nierēm.
Nierēs ir sīkas filtrējošas vienības, ko sauc par glomeruliem, kas palīdz no asinīm izvadīt nevajadzīgos un kaitīgos vielmaiņas galaproduktus un liekās vielas. Augsts cukura līmenis asinīs laika gaitā bojā glomerulus, izraisot stāvokli, kas pazīstams kā diabētiskā nefropātija. Arī diabētu bieži pavadošā hipertensija ir nozīmīgs nieru slimību riska faktors. Augsts asinsspiediens var vēl vairāk bojāt nieru asinsvadus un pasliktināt to spēju pietiekoši filtrēt asinis.
Visas šīs komplikācijas ir saistītas ar augsta cukura līmeņa asinīs ilgtermiņa ietekmi uz mazajiem asinsvadiem.
Lai samazinātu nieru komplikāciju risku, ļoti svarīga ir diabēta pārvaldība, mainot dzīvesveidu un lietojot medikamentus.
Piektkārt, diabēta pacienti bieži slimo ar acu slimībām
Diabēts var būtiski ietekmēt acis, un tas ir viens no galvenajiem vairāku acu problēmu un redzes komplikāciju cēloņiem. Šīs acu problēmas bieži dēvē par diabētiskām acu slimībām.
Diabēta retinopātija ir viena no visizplatītākajām un nopietnākajām acu komplikācijām, kas saistītas ar diabētu. Diabēta retinopātija ir ilgstoši paaugstināta glikozes līmeņa radīts sīko asinsvadu bojājums tīklenē, kas var novest pie redzes samazināšanās vai pa akluma. Cilvēkiem ar diabētu ir arī paaugstināts risks saslimt ar kataraktu, kas saduļķo acs lēcu un var izraisīt redzes miglošanos. Viņus vairāk apdraud arī glaukoma – acu slimību grupa, kas var izraisīt paaugstinātu spiedienu acī un redzes nerva bojājumus.
Lai novērstu vai mazinātu redzes zudumu, ir svarīgi agrīni atklāt un savlaicīgi ārstēt diabēta acu slimības.
Sestkārt, kāpēc jāmin visas šīs komplikācijas?
Kāpēc es šeit uzskaitu citas slimības, ar kurām bieži slimo diabēta pacienti? Tāpēc, ka jo vairāk komplikāciju, jo sarežģītāka un dārgāka ārstēšana. Jāpiebilst, ka dārgāka gan veselības budžetam kopumā, gan arī pašiem pacientiem. Saskaroties ar pacientiem, redzu, ka ne vienmēr pacienti var atļauties veltīt pietiekami daudz naudas diagnostikai, zālēm. Nepietiekamo valsts finansējumu jau minēju. Rezultātā Latvijā ir pārāk daudz pacientu ar ielaistām slimībām vēlīnās stadijās. Lielu daļu no viņiem var veiksmīgi un efektīvi ārstēt agrīnā stadijā. Lai arī ir tūkstošiem reižu minēta patiesība, ka ārstēt pacientu ar sarežģītām diagnozēm ir ļoti dārgi, tomēr valsts pārāk maz dara un joprojām mums nav pietiekami labas sistēmas, kas ļautu efektīvi ārstēt diabēta pacientu agrīni.
Rezultātā nepieļaujami daudz diabēta pacientu iegūst sirds un asinsvadu, nieru un acu slimības, kuras būtībā varēja nepieļaut jeb novērst agrīnā diabēta pacienta slimošanas stadijā.
Ārsti pauž satraukumu, ka daudzi nesaprot: diabēts nav saistīts tikai ar liekā svara veidošanos, kas ietekmē cilvēka pašsajūtu un izskatu, bet daudz nopietnāka problēma, kas izraisa sirds un asinsvadu slimības, nieru saslimšanas un acu veselības traucējumus.
Nepieciešama neatliekama koordinēta rīcība
Pieaugošais diabēta pacientu skaits prasa neatliekamu un saskaņotu rīcību. Veselības sistēmai nepieciešami papildus finanšu resursi savlaicīgai diagnostikai, ārstu speciālistu pieejamībai, efektīvai ārstēšanai, nodrošinot kompensāciju mūsdienīgiem medikamentiem saskaņā ar starptautiskajām vadlīnijām, īpaši pacientiem slimības agrīnā stadijā, tādējādi novēršot citu smagu slimību attīstību. Piemēram, 2. tipa cukura diabēta pacientiem tiek kompensēti efektīvie GLP-1 receptoru agonisti, tomēr šīs zāles saskaņā ar izrakstīšanas nosacījumiem tiem pieejamas tikai slimības vēlīnā stadijā. Tas ir pretēji starptautisko speciālistu organizāciju vadlīnijās ieteiktajam šos medikamentus pacientiem ar augstu kardiovaskulāro risku lietot jau slimības agrīnā stadijā.
Sava daļa atbildības šeit ir gan veselības sistēmas veidotājiem, gan pacientiem pašiem. Pacientu apziņa un atbildība par savu veselību ir nepietiekami augsta. Šī patiesība ir labi zināma, tāpēc visiem, arī valstij, būtu jāiegulda lielākas pūles pacientu atbildības paaugstināšanā.
Autore ir endokrinoloģe, medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Diabēta federācijas prezidente
Pagaidām nav neviena komentāra