Ilstratīvs attēls no Pixabay.com
Covid laiks bija neaprakstāmi izaicinošs visai veselības nozarei un ne tikai tai. Tomēr tas mainīja vairākas ikdienas paradigmas, kas patlaban varētu tikt atzītas par labām – mājsēde ieviesa plašas un paliekošas attālinātā darba iespējas, bet vīrusa noteikšanas nepieciešamība padarīja pieejamas laboratorijas. Tās tika tehnoloģiski modernizētas, efektivizētas, sasniedza augstu kapacitāti un bija fiziski pieejamas visā Latvijā. Vēl vairāk - liela daļa iedzīvotāju, kuri ļoti reti vai nekad nebija apmeklējuši šīs iestādes, uztvēra, ka laboratorijas ir vietas, kur katra veselības stāvoklis parādīts kā uz delnas. Lai gan Covid ēra, visdrīzāk, tādā apjomā vairs nebūs sastopama, sabiedrībā nostiprinājies paradums sākotnējo veselības stāvokļa diagnostiku veikt ar laboratorisko izmeklējumu palīdzību, ko varētu uzskatīt par progresu.
Tomēr, nedaudz atkāpjoties no konkrētā jautājuma aplūkošanas, vēlreiz gribas pieminēt valsts budžeta veidošanu un tā veselības aprūpei paredzēto daļu. Lai gan jaunais ministrs saka, ka naudas būs vairāk, atļaušos iebilst.
Pirmkārt – nesamērojamās nodokļu maksātāju daudzuma un viņu radītās naudas masas un valsts izdevumu vajadzību, vēlmju un iegribu kontekstā: visdrīzāk bez nodokļu celšanas naudas daudzums budžetā (tā pamata daļā – bāzē) nepalielināsies, otrkārt – plānošanas kontekstā. Ja arī nauda tiks piešķirta, tā būs piliens jūrā milzu vajadzību okeānā: ārstu atalgojums, slimnīcas uz bankrota robežas (tarifi, apturēta celtniecība, nesegta inflācija – kas nu kurai), iztrūkums zāļu kompensācijas budžetā, nesamaksāts laboratorijām par padarīto darbu u.c. Katru gadu plānojot paredzētos līdzekļus, varētu izveidot kalendāru arī situācijām, kad un kam veselības nozarē nāksies piešķirt līdzekļus "neparedzētiem gadījumiem". Kāpēc gan šos gadījumus nepadarīt paredzamus, jau plānojot? Uz šo jautājumu, visdrīzāk, atkal skanētu atbilde, ka naudas nav pietiekami. Un tā, visticamāk, arī būs taisnība.
Tāpēc uzskatu, ka valstij iedzīvotāji jāinformē, kādas ir tās reālās iespējas sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, konkrēti uzskaitot pakalpojumu grozā esošo, minot, ka būs arī tādi pakalpojumi, kurus valsts vairs nevarēs un jau nevar atļauties sniegt, jo tas vienkārši ir par dārgu.
Vai nu valstij nāksies samazināt valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, vai konkrēti pakalpojumi ērtības un finansiālā ieguvuma labad būs jāpiedāvā "izkonkurēt" citiem veselības aprūpes sistēmā esošiem potenciālajiem pakalpojumu sniedzējiem, kas nebūs specifiski norūpējušies par personāla piesaisti un atalgojumu vai jaunceļamām milzu būvēm, kuras jāaprīko un jāapsilda. Protams, ir vēl cits, nepopulārs variants, kā valsts budžeta līdzekļu izmantojumu padarīt jēgpilnu – sākt no nulles (tā sauktais nulles budžets), tādējādi pamatīgi izrevidējot valsts budžeta tēriņus, taču tas būtu jādara katrā ministrijā, ne tikai veselības. Tāpēc, lai gan personīgi atbalstu šo ideju principiāli, tomēr esošajā politiskajā situācijā tas nav visai reāli.
Atgriežoties pie laboratoriju jautājuma, uzsvēršu, ka patlaban laboratorijas ir arī viens no finansiāli efektīvākajiem diagnosticēšanas veidiem: mūsdienīgās laboratorijās iespējams salīdzinoši ātri un precīzi noskaidrot pacienta situāciju jau sākotnēji, kas palīdz ātrāk sākt ārstēšanu, pacientam potenciāli nenonākot dārgos stacionāros, kā arī ātrāk atgriezties darba tirgū. Turklāt laboratorijas skrupulozi izpilda ārsta nozīmējumus – diezin vai būs daudz tādu gadījumu, kad iedzīvotāji analīzes dodas nodot pēc savas iniciatīvas (ja arī tā notiek – tās ir analīzes par maksu), savukārt ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījumi, ticami, ir jēgpilni un nepieciešami.
Vēl viena nianse – lielākā daļa veselības aprūpes pakalpojuma groza papildinājumu jebkurā ārstniecības jautājumā ir cieši saistīti analoģisku īpatsvaru laboratorijas “laukā”, tomēr plānojot tas netiek paredzēts – kvota ir kvota. Kopumā laboratorijas varētu uzskatīt par veselības aprūpes plānošanas pabērnu – pavisam nesen Nacionālais veselības dienests, nosūtot brīdinājuma vēstules, aicinājis laboratorijas iekļauties kvotā, taču iedzīvotāji nāk ar nosūtījumiem, un laboratorijas kļūst par ķīlniecēm starp iedzīvotājiem, kuriem nepieciešami izmeklējumi, un valsti.
Ir laiks, kad ieguldījumi infrastruktūrā, tehnoloģiskās iespējas, profesionālā un mūsdienīgā darba vide bijusi labvēlīga tam, ka izdevies apturēt laboratorijas ārstu aizplūšanu uz citām valstīm.
Ja iepriekš Latvija bija spiesta dažāda veida analīzes sūtīt uz ārvalstīm, pašlaik no ārvalstīm asins paraugus sūta uz Latviju, jo mūsu laboratoriju kvalitāte un izmaksas konkurētspējīgas visā Eiropā.
Autore ir AB City uzņēmumu grupas stratēģiskās un veselības politikas direktore
