Itas Kozakevičas lomā Ērika Eglija-Grāvele. Publicitātes foto.
Režisores Ilzes Kungas-Melgailes pilnmetrāžas debijas spēlfilma Mana brīvība stāsta par Atmodas laika personību Itu Kozakeviču
Interjeri un pilsētvide vēsturiskajā drāmā Mana brīvība ir saduguši, pabalējuši un cigarešu piedūmoti, šaurās telpas pilnas ar dažādu veidu sadzīviskiem pielāgojumiem. Šī nogurusī un nomācošā vide, kuru nevienam nav spēka labot un remontēt, ir trāpīga alegorija par Padomju Savienības beidzamajiem gadiem: mākslīgi uzturēto ideālu laiks sen garām, kādreiz diženā lielvalsts ir nogurusi no saviem nemitīgajiem centieniem iedzīvotājus pārliecināt, ka viņi visi ir vienādi.
Taču cilvēkos 80. gadu beigās pulsē pilnīgi cita enerģija — izmantodami šo institucionālo sagurumu, viņi kaldina idejas par brīvību. Filmā atainoti divi gadi, no 1988. līdz 1990. gadam, un galvenās varones Alīcijas Jeržinovskas domubiedri ir dzīvotgribas pilni: cilvēki satiekas, priecājas, svin, sarunājas un, galvenais, deg par labāku nākotni. Alīcijas prototips ir Latvijas poliete Ita Kozakeviča (1955—1990) — Atmodas laika «morālais kompass», filoloģe, žurnāliste ar apbrīnojamu ķērienu uz valodām (Kozakeviča esot pārvaldījusi deviņas), Latvijas Tautas frontes biedre un vēlāk arī LR Augstākās Padomes deputāte. Viņas paustā cieņa pret katras tautas kultūru un tiesībām uz pašnoteikšanos ne tikai disonēja ar bezpersonisko «padomju pilsoņa» dogmu, bet arī palīdzēja apkopot balsis, kas iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.