Veselības ministrs Hosams Abu Meri sola efektīvu e-veselību, jaunas zāles un skaidras ārstēšanas vadlīnijas pacientiem, un algu pielikumu mediķiem
Novilcis žaketi, jaunais ministrs enerģiski staigā ap lielu sapulču galdu savā birojā. Tajā ir pilnas vāzes ziediem — oficiozie apsveikumi. Ir piektdienas, 22. septembra, vakars, taču ministrijā valda rosība. Pirms nedēļas amatā apstiprinātais Hosams Abu Meri (JV) neizskatās noguris, kaut intervijā vēlāk atzīst, ka pēdējās dienās maz gulējis.
Libānā dzimušais Abu Meri dzīvo Latvijā kopš 90. gadu vidus, šeit studēja medicīnu. Kā ārsts pacientu vidū augstu vērtēts, viņš arī intervijā argumentē no ārsta, vēl ne ministra pozīcijām. Saruna sākas ar komisku niansi: kāds no palīgiem grib sēdēt klāt, bet ministrs pārprot, ka tā ir mana vēlme, un pārprasa — vai jūs domājat, ka es [latviski] nevarēšu parunāt? Atbildu, ka tieši pretēji, jo Abu Meri brīvi runā latviski, un pārmetumi par nepareizām galotnēm man šķiet nožēlojami.
Kāda ir jūsu pieredze valsts sektorā? Vai esat izbaudījis slimnīcu ārstu režīmu: darbs, nakts dežūra, atkal darbs un pēc 32 stundām mājās izgulēties, lai atkal ietu uz darbu?
Rezidentūras laikā dežurēju Stradiņos — vasarā, kad ārsti atvaļinājumos, biju atbildīgs pat par nodaļu. Pēc tam strādāju Ogres slimnīcā par endoskopistu. Diagnostikas centrā, kad tas bija RAKUS struktūrvienība. Pazīstu gan lielās universitātes slimnīcas, gan reģionālās. Esmu strādājis arī poliklīnikā Jelgavā un arī praksē kopā ar ārsti, kura iepriekšējā dienā dežurējusi, bet no rīta turpina strādāt ar mani — Latvijā tā ir parasti.
Tagad jūs pieņemat privāti. Kāpēc nepalikāt valsts sektorā?
Viens ir darba apstākļi. Kad pabeidzu studijas, slimnīcas nebija tik skaisti izremontētas kā tagad — mediķiem nebija, kur pasēdēt, pagulēt naktīs, ja nebija pacientu. Otrkārt, kad pabeidzu rezidentūru, atalgojums bija zems. Protams, slimnīcās ir liela slodze nerviem, ļoti smagi pacienti. Ja vēl darba apstākļi un samaksa nav adekvāta, tad mēģini, kā visi, pastrādāt slimnīcā un strādāt arī privātajā sektorā, lai izdzīvotu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.