Dmitro Ržondkovskis iedvesmo kara veterānus iesaistīties adaptīvajā futbolā, jo pēc savas pieredzes zina, ka sports dod spēku un spārnus
Katru nedēļu otrdienās un ceturtdienās vienā no Kijivas centrālajiem stadioniem pulcējas netipiski futbolisti. Dažiem trūkst rokas vai kājas, un pa laukumu viņi skrien ar kruķiem. Tie ir kara veterāni, kuriem futbols ir daļa no rehabilitācijas pēc ekstremitāšu zaudēšanas. Oktobra sākumā daži no šiem sportistiem kā valsts izlase dosies uz savām pirmajām sacensībām Beļģijas pilsētā Blankenbergē.
Tas būs aizraujošs brauciens arī 35 gadus vecajam trenerim Dmitro Ržondkovskim — pirmā vizīte ar tā dēvētā adaptīvā futbola komandu. Viņš vēlas iedvesmot ukraiņu veterānus pievērsties futbolam, jo pēc savas pieredzes zina, ka sports dod spēku un spārnus.
No militārista ģimenes nākušajam Dmitro futbols patīk jau kopš bērnības. Viņš dzimis Prāgā, kur dienēja viņa tēvs. Gadu vēlāk ģimene atgriezās Ukrainā, izvēloties Zvjaheļas pilsētu Žitomiras apgabalā. Septiņu gadu vecumā puika pievienojās bērnu futbola komandai, bet vēlāk iestājās Kijivas kluba Dynamo futbola akadēmijas paspārnē strādājošajā jauniešu sporta skolā. Lai gan jaunieti uzskatīja par perspektīvu futbolistu, viņa vecāki uzstāja, lai dēls izvēlas stabilāku profesiju. Tāpēc Dmitro iestājās juristos un studijas pabeidza ar izcilību. Sāka strādāt valstij piederošajā Ukrsibbank, pēc tam pievienojās advokātu birojam. Taču 2018. gadā Dmitrijs saprata, ka nevēlas dzīvi veltīt jurisprudencei.
«Mani vienmēr ir interesējis sports. Pirms pieciem gadiem Barselonā kļuvu par pasaules čempionu juristu sacensībās, pirms tam biju Eiropas vicečempions. Tieši tad arī sapratu, ka cilvēkam nevajag darboties profesijā, kas viņam īsti nepatīk. Par laimi, man radās iespēja kļūt par praktikantu Ukrainas Futbola asociācijā, un tajā darbojos līdz šim,» ar bērnišķīgu sajūsmu stāsta Dmitro.
Pagājušā gada februārī viņš tikko bija pabeidzis UEFA treneru kursus, bet diplomu nācās iegūt tiešsaistē, kad savas korekcijas ieviesa karš. Krievijas iebrukuma laikā Dmitro atradās Kijivā — sākumā dzīvoja pagrabā, tad sāka palīdzēt draugam, kurš savus divus krogus pārvērta par teritoriālās aizsardzības karavīru virtuvi. Dmitro piegādāja pusdienas uz fronti, vēlāk arī pats pievienojās teritoriālās aizsardzības vienībai un dežurēja posteņos uz ceļiem.
Kad krievus padzina no Kijivas pievārtes, Dmitro nolēma sākt vākt naudu armijai. Savulaik, būdams Ukrainas Futbola asociācijas preses sekretārs, viņš bija sakrājis daudz kreklu un bumbu ar slavenu sportistu autogrāfiem — sāka tos pārdot labdarības izsolēs. Par savākto naudu kopā ar brāli, kurš dzīvo Lielbritānijā un vada Ukrainas armijas tulku nodaļu, iepirka pirmās palīdzības aptieciņas, ķiveres, bruņuvestes un pat automašīnas.
Pagājušā gada vasarā Dmitro piezvanīja paziņa un piedāvāja trenēt bērnus futbola akadēmijā Bučā. Dmitro piekrita uzreiz, pat nepainteresējoties par finansiālajiem nosacījumiem — viņš vēlējās palīdzēt bērniem, kas pārdzīvojuši okupāciju. Arī šo jauno futbolistu skolu bija izlaupījuši okupanti, taču tagad tur atkal skan priecīgas čalas. Un Dmitro vada nodarbības vairākas reizes nedēļā.
Nesen viņš pievērsās arī adaptīvā futbola treniņiem. Sākumā vairāk uztraucās par ievainoto veterānu psiholoģisko stāvokli, mazāk — par fiziskajiem izaicinājumiem. Taču Dmitro patīkami pārsteidza, cik pozitīvi noskaņoti ir šie vīrieši, kuri ļoti mīl dzīvi, sportu un savu valsti. «Es joprojām varu no viņiem mācīties, kā katru dienu būt laimīgam,» viņš saka. «Tāpēc īpašu grūtību nebija, vienkārši vajag trenēties. Tagad pie mums pastāvīgi trenējas 10 cilvēki.»
Ukrainas Futbola asociācija šo projektu bija iecerējusi kā bezmaksas rehabilitāciju karavīriem, taču tagad Dmitro vadībā tiek sperti pirmie soļi profesionāla adaptīvā futbola tradīcijas atjaunošanai valstī. Savulaik šāda valstsvienība pastāvēja, taču tās aktivitātes apsīka. 2023. gada Nāciju līgā Beļģijā piedalīsies gan kara veterāni, gan sportisti ar pieredzi, un tā būs Ukrainas izlases debija pēc pārtraukuma.
Pirms čempionāta Beļģijā Dmitro un viņa komandai augstu mērķu nav. Viņi tikai vēlas parādīt, ka ukraiņi cīnās līdz galam jebkurā kaujas laukā, arī sportā. «Sacensības ir stimuls veterāniem — kā ķirsis uz jauno iespēju tortes. Un ka dzīve turpinās arī pēc traumas.»
Ukraiņu kara veterānu komanda, kas gatavojas doties uz adaptīvā futbola čempionātu Beļģijā.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra