Divi cilvēki pēdējās nedēļās mani ir īpaši aizkustinājuši, un par abiem šajā žurnālā ir stāsts. Katram savs, tomēr par to pašu…
Nesen biju neparastā koncertā. Lietus gāza aumaļām! Patvērušies zem milzu vītola Arkādijas parkā, Kārlis Auzāns un ukraiņu bandūriste Darja Leleko spēlēja, kamēr mēs, klausītāji, turējām virs viņiem lietussargu kupolus. Kad Darja latviski dziedāja Tumša nakte un tad ukraiņu lūgsnu Bože velikj, manā sirdī arī kāds mākonis nāca vaļā. Neaizmirstami…
Taču lielākais pārsteigums sekoja pēc koncerta! Kāds vīrs armijas tērpā palūdza, lai nobildēju viņu ar māksliniekiem. OK. Bet ieskatos rūpīgāk, vai tas nav Serhijs, ko kara trešajā dienā pērn nejauši satiku pie draugiem — viņš pielaikoja zemessargu saziedoto ekipējumu, lai no Rīgas brīvprātīgi dotos aizstāvēt dzimteni. Jā, tiešām viņš! Latiš, par kura ievainojumu kaujās pie Kijivas pērn rakstījām. Serhijam vairs nav kājas, arī 14 operācijās to neizdevās glābt. Bet pat ar protēzi viņš turpina karot. Nāvei acīs skatījies, viņš nopietni teic: karš māca cilvēcību. To ir grūti uzreiz aptvert, tāpēc izlasiet Serhija stāstu!
