Basketbola izlases cīņas gars un izcilais sniegums pasaules čempionātā ceļ spārnos gan pašmāju patriotus, gan spēj īsā laikā konvertēt par latviešu faniem pat vietējos Indonēzijā. Kad mūsu komanda izcīnīja vietu pasaules līderu astoņniekā, treneris Luka Banki preses konferencē ar prieku dalījās savos piedzīvojumos — kādā lielveikalā vietējie ne tikai lūguši selfijus, bet skandējuši arī komandas devīzi latviešu valodā. Viņi runā latviski Džakartā, treneris neslēpa sajūsmu, uztverot to kā komplimentu latviešu raksturam un spējām.
Protams, trīs vārdi nav visa valoda, taču stāsts ir par ko citu — par vēlmi būt daļai no kaut kā lielāka, kas rada prieku un lepnumu. Krasā kontrastā ar šo sajūsmu ir karstais temats par Krievijas pilsoņiem Latvijā, kas vairāku tūkstošu kopskaitā nav izpildījuši likuma prasības nokārtot valsts valodas pārbaudi, lai pēc 1. septembra drīkstētu te palikt. Vai Saeimai jādod viņiem vēl divi gadi valodas apguvei?
Manuprāt, valoda stingri jāprasa jauniešiem un cilvēkiem spēka gados, bet pensionāru eksaminēšana nekādu lepnumu par valsti man neizsauc. Kā tieši mēs vairosim Latvijas drošību un cik jaunu patriotu radīsies no tā, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju atņemsim hokeja izlases vārtsarga Šilova vecmāmiņai, kam problēmas ar atmiņu un dzirdi neļauj nokārtot eksāmenu? Jā, tas ir tikai viens piemērs, bet tas trāpa tieši sirdī un problēmas saknē. Kā sporta laukumā, tā politikā rezultātu panāk nevis saukļi un zīmēšanās, bet gan saliedēta komanda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.