Kara balsis.* Karoga spēks

Novāc karogu! Iebāz to savā dir**! Ar šādiem vārdiem 2014. gada 29. martā Doneckas pilsētā tika sagaidīta brīvprātīgā Angelina Šostaka un viņas vīrs Andrijs. Pāris tikko bija atgriezies no Hraņitnes ciemata, uz kurieni bija aizveduši palīdzību ukraiņu karavīriem. Prokrieviski noskaņotos separātistus sadusmoja pie viņu automašīnas logiem piestiprināti nelieli Ukrainas un ES karogi. Miličiem knapi izdevās savaldīt dusmīgo pūli. Šostaku auto apmētāja ar olām, izsita logus un saskrāpēja. Kopš tā brīža Šostaki pilsētā vairs neredzēja nevienu Ukrainas valsts simbolu, un drīz vien Donecku pilnībā okupēja Krievijas armija.

Taču, par spīti šim incidentam, Angelina atspēko mītu, ka visi Doneckas un tās reģiona iedzīvotāji gaidīja krievu ierašanos. Piemērs esot viņa pati — Kramatorskā dzimusī un gandrīz visu mūžu Bahmutā nodzīvojusī sieviete kopā ar vīru vienmēr bijusi dedzīga Ukrainas patriote. Viņu ģimenes pārdzīvoja 1932.—1933. gada holodomoru un citas represijas. Viņiem nebija nekādu ilūziju par Krievija, un vecāki jau Padomju Savienības laikos apzināti izvēlējās sūtīt bērnus skolās ar ukraiņu mācību valodu. «Mana mamma 2011. gadā izšuva man višivanku (izšūts ukraiņu tautastērpa krekls — red.), vēlāk es tādas pašas izšuvu savam vīram un dēlam. Kad Doneckā notika Eiropas futbola čempionāta Euro 2012 spēles, pilsēta bija zilā un dzeltenā krāsā — tās ir ļoti siltas atmiņas. Bet Pašcieņas revolūcija nostiprināja apziņu, ka mums ir jāaizsargā mūsu ukraiņu identitāte,» saka Angelina.

Tomēr briesmīgais incidents Doneckā atstāja dziļu brūci sievietes apziņā. Viņa sāka vēl vairāk cienīt Ukrainas karogu un 2016. gada ķērās pie to šūšanas savā dzīvoklī Bahmutā. Darbošanās ar šujmašīnu viņai bija jaunums, jo ikdienā strādāja par grāmatvedi. Pārcietusi onkoloģisko slimību, Angelina pēc pirmā Krievijas iebrukuma Donbasā un Krimā mierinājumu atrada, šujot mīkstos spilvenus ar zīmolu Shastinka from Angelinka. Tos viņa dāvināja slimnīcās nokļuvušajiem karavīriem — kā pateicību par dzimtenes aizstāvēšanu.

Jau kā pazīstama brīvprātīgā aktīviste 2020. gada oktobrī Angelina kļuva par Kramatorskas pilsētas domes deputāti. Viņa uzskata, ka Bahmuta ir pilsēta ar 450 gadu vēsturisku mantojumu, savukārt aptuveni 55 km attālā Kramatorska ir jauna un dinamiska pilsēta, kurā jūtams spēcīgs proukrainisks noskaņojums. Viņai bijis daudz plānu šīs pilsētas attīstībai, taču tos izjauca jauns «krievu pasaules» uzbrukums Doneckas reģionam un viņas ģimenei.

Pagājušā gada 24. februārī Angelina un viņas vīrs Andrejs bija Bahmutā. Paķēruši audumu karogiem un šujmašīnu, abi aizsteidzās uz Kramatorsku pie radiniekiem. Līdz 13. martam viņiem divas reizes izdevās atgriezties dzīvoklī Bahmutā, lai savāktu fotoalbumus un citas vērtīgas lietas. Kad saprata, ka karš ieilgs, Šostaki devās uz Ternopiļas apgabalu valsts rietumos, kur gadu nodzīvoja kā iekšzemē pārvietotās personas.

Angelinas 31 gadu vecais dēls Mihails no pirmās kara dienas pievienojās teritoriālajai aizsardzībai, tagad cīnās Harkivas pusē. Arī vīrs Andrejs tika mobilizēts, bet pašlaik ir ieskaitīts rezervistos. Ģimene Kramatorskā pēdējo reizi bija 2022. gada 2. septembrī, kad pilsētas dome sarīkoja īpašu balsojumu, pārtraucot līdzšinējā sasaukuma darbu. Tagad Kramatorsku pārvalda militārā administrācija. Šo pilsētu, kur pirms kara dzīvoja nepilni 150 tūkstoši cilvēku, okupantiem nav izdevies ieņemt, taču to regulāri apšauda. Lielākā traģēdija piedzīvota pērn 8. aprīlī, kad krievu raķete trāpīja dzelzceļa stacijai, kas bija pilna ar kara bēgļiem. Dzīvību zaudēja 63 cilvēki.

Šostaki apzinās, ka Bahmutā viņiem nav, kur atgriezties. Sociālajos tīklos izplatītajās fotogrāfijās un video redzējuši, ka viņu mājas vairs nav. Arī pārējā pilsēta, kas bija slavena ar vēsturiskām ēkām un šampanieša rūpnīcu, ir iznīcināta. Kā saka Angelina, krievu «atbrīvotājiem» izdevies sagraut to, kas nebija pa spēkam pat nacistiem Otrā pasaules kara laikā.

Pēdējā laikā Šostaku ģimene īrē dzīvokli Kijivā un aktīvi darbojas kā brīvprātīgie. Viņi sapņo par to, kā ukraiņi uzvarēs Krievijas impērisko domāšanu, taču pagaidām pat nespēj iedomāties, kā varēs tikt galā ar pēcokupācijas sekām Doneckas un Luhanskas apgabalā. Visgrūtākajos brīžos, tāpat kā 2014. gadā, Angelina iekšējo spēku rod Ukrainas karogos, kurus turpina šūt un dāvināt citiem.

«Karogs ir pirmā lieta, ko mūsu cīnītāji uzvelk atbrīvotajās teritorijās, jo tā ir zīme, ka šeit ir Ukraina. Karogs ir Ukrainas mīlestības simbols, kuru nedrīkst apkaunot, tas ir jāciena. Tāpēc karogs mums vienmēr ir līdzi,» saka Angelina.