Pēdējo 10 gadu laikā aktiera un uzņēmēja Volodimira Kučerenko (46) dzīvē ir notikušas vairākas pārmaiņas. Un nesen noticis kārtējais pavērsiens — viņš tagad dien gaisa izlūkošanas vienībā netālu no Bahmutas. «Arī šī kara laikā esmu piedzīvojis trīs pārvērtības,» viņš priecīgi paziņo intervijā Ir.
Pagājušā gada 22. februārī, tas ir, pāris dienas pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Volodimirs stāvēja uz skatuves un bija gandarīts par aplausiem. Viņš spēlēja vienu no galvenajām lomām Kijivas teātra To teātra izrādē Vīrieša lieta. Aktiermāksla nav Volodimira galvenā profesija, taču iziešana uz skatuves pēdējo piecu gadu laikā bija kļuvusi par mīļāko hobiju. Paralēli tam viņš strādāja par finanšu direktoru Kognitīvās analīzes centrā, kas specializējas publiskās informācijas monitoringā un analīzē. Izvērtējot centra savākto informāciju, Volodimirs nešaubījās, ka karš var sākties jebkurā brīdī.
«Pēdējo 10 gadu laikā esmu piedzīvojis gan zaudējumus biznesā, gan šķiršanos, gan vēzi. Un tagad es kalpoju Ukrainas bruņotajos spēkos. 24. februārī jau biju sagatavojis mugursomu, pirms tam jau biju noskaidrojis teritoriālās aizsardzības dienesta adresi,» stāsta gaisa izlūks.
Pirms 10 gadiem, tā dēvētās Pašcieņas revolūcijas priekšvakarā, Volodimiram piederēja inženiertehnisks uzņēmums, kas projektēja rūpnieciskos celtņus. Būvniecības nozares uzplaukums ļāva viņa biznesam strauji attīstīties — savas iekārtas pārdot ne tikai vietējā, bet ieiet arī starptautiskajos tirgos. No malas viņš izskatījās diezgan veiksmīgs uzņēmējs.
«Taču katru dienu dzīvoju ar bailēm, ka rīt man atņems biznesu. Tiesībsargājošās iestādes rīkoja reidus, biju spiests maksāt kukuļus. Jutos kā nepilnvērtīgs pilsonis, baidījos par sevi, ģimeni un savu 170 cilvēku komandu. Un šīs bailes, šķiet, bija iespiedušās manā apziņā, ieēdušās manā ķermenī. Tikai šeit, pašā frontes līnijā, pēkšņi sajutu, ka esmu brīvs no bailēm. Šeit jutos spēcīgs, vajadzīgs un efektīvs. Nekad vairs nepadošos, nedošu nevienu kukuli un nelaidīšu šeit nevienu okupantu,» viņš saka.
Otra transformācija, kas ar Volodimiru esot notikusi kara laikā, — viņš visu līdzšinējo mūžu bija uzvedies kā individuālists, taču tagad «es» vietā iemācījies teikt «mēs».
«Karš piespieda atvērt sirdi. Mani karavīri ir mana ģimene. Es nebaidos pagriezt muguru pret šiem cilvēkiem. Un arī viņu drošības dēļ esmu gatavs darīt daudz. Pat ievērot militāro disciplīnu,» pasmaida Volodimirs. Jo tagad jāklausa citu pavēles, lai gan agrāk pats bija pieradis vadīt procesus.
«Kad studēju universitātē, mums nebija militārās katedras, un es nezināju elementāras lietas, ko māca karavīriem. Man visu mūžu ir mācīts domāt paškritiski un patstāvīgi pieņemt lēmumus. Tāpēc nebija viegli pieņemt armijas hierarhiju. Taču mani komandieri ir cilvēki, kas cīnās jau kopš 2014. gada, viņi ir jāciena. Pateicoties viņu autoritātei un profesionalitātei, man tagad vairs nav problēmu ar disciplīnu,» smejas Volodimirs.
Būtiskas pārmaiņas notikušas arī viņa attiecībās ar bijušo sievu Irinu un bērniem — 16 gadus veco meitu un 10 gadus veco dēlu. «Izšķīrāmies pirms pieciem gadiem, bet tagad zinu, ka viņi ir mana aizmugure. Viņi mani gaida, viņi mani atbalsta. Braucu pie viņiem brīvdienās. Un beidzot esmu atzinis, ka pagātnē daudzās lietās esmu kļūdījies. Tagad man nav grūti lūgt piedošanu par sāpēm, ko, iespējams, esmu nodarījis.»
Volodimira inženiertehniskā izglītība un interese par dažādām tehnoloģijām ļāvusi kļūt par efektīvu dronu pilotu. «Šobrīd esam ļoti tuvu ienaidniekiem, un viņi mērķtiecīgi medī tieši dronu operatorus. Bet es esmu iemācījies rast iekšēju mieru.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Volodimirs (centrā, baltā kreklā) teātra izrādē.
Foto no personīgā arhīva
Pagaidām nav neviena komentāra