Cik tālu esam līdz videi un dabai draudzīgai plūdu risku mazināšanai? • IR.lv

Cik tālu esam līdz videi un dabai draudzīgai plūdu risku mazināšanai?

Skats uz dabas liegumu "Lubāna mitrājs". Foto no interneta
Valters Kinna

Valdība jūlijā apstiprināja Zemkopības ministrijas sagatavotos noteikumus par investīcijām plūdu risku mazināšanas infrastruktūrā. No ES Atveseļošanās fonda un valsts budžeta līdzekļiem kopā tiks tērēti 39 890 070 eiro, lai atjaunotu, polderu sūkņu stacijas, aizsargdambjus, kā arī lēni plūstošo upju regulētos posmus. Lai gan atjaunojamiem objektiem nereti ir nozīmīga loma plūdu riska mazināšanā, Latvijai vēl ir tāls ceļš ejams, lai plūdu risku mazināšanas investīcijas ne tikai pasargātu mūsu lauksaimniecības zemi un mājas vai ceļus no plūdiem, bet arī būtu draudzīgas dabai un videi, kā arī tiktu īstenotas atbilstoši jaunākajām zināšanām.

Konkrēto investīciju biedrība Zaļā brīvība padziļināti analizējusi CEE Bankwatch ziņojumā “Bez pilsoņu iesaistes nav atveseļošanās”. Šajā rakstā ziņojuma Latvijas sadaļas saturs ir precizēts un papildināts ar plašāku tēmas apskatu par situāciju Latvijā kopumā, ņemot vērā jaunāko informāciju.

Investīciju mērķis principā ir saprotams, jo tiek prognozēts, ka klimata pārmaiņas nākotnē būtiski palielinās plūdu riskus. Prognozes liecina, ka pie sliktākajiem klimata pārmaiņu scenārijiem plūdu radītie finansiālie zaudējumi Eiropas Savienībā var pieaugt līdz pat sešām reizēm, un to cilvēku skaits, kuru mājas skars plūdi, varētu trīskāršoties, katru gadu sasniedzot pusmiljonu cilvēku[1],[2]­. Tomēr ieguldījumi plūdu risku mazināšanā mūsdienās nedrīkst aprobežoties tikai ar tās meliorācijas atjaunošanu, kas tika izveidota pirms 50 vai 60 gadiem, nosusinot neskaitāmas palienes, iedambējot upes un iztaisnojot dabiskus upju posmus.

Mitrāju patiesā vērtība

Mūsdienās daudz skaidrāk ir zināma palieņu, mitrāju un dabisko upju posmu vērtība un nozīme ne tikai dabai, bet arī plūdu risku mazināšanā un piesārņojuma attīrīšanā. Dabisku upju posmi, kā arī mitrāji, tai skaitā, palienes un purvi kalpo par dabiskām ūdens uzkrāšanas un aiztures vietām. Plūdu laikā tie dod vietu, kur palikt ūdenim, tā samazinot kopējā ūdenslīmeņa celšanos un citu teritoriju applūšanu. Tātad applūstošās teritorijas savā ziņā ir kā aizsargzona, kas uzņem sevī ūdeņus, pasargājot citas vietas. Tāpat arī palienes un citi mitrāji palu laikā uzņem sevī liekās barības vielas, šādā veidā attīrot ūdeni. Nesenā ES Apvienotā pētniecības centra pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā Nature[6],secināts, ka tieši aiztures zonu (palieņu pļavas, meži, kūdrāji un citi mitrāji ir dabiskas ūdens aiztures zonas) izmantošana plūdu maksimumu samazināšanā ir viena no ekonomiski pievilcīgākajām iespējām (pētījuma analīzē ir iekļauta arī Latvija). Šo acīmredzamo dabisko ekosistēmu potenciālu apzinās arī ES likumdevēji un plūdu risku plānotāji.

Nepieciešamība atjaunot dabiskās mitrāju un upju ekosistēmas ir atbalstīta ES Ūdeņu struktūrdirektīvā[3], kā arī Stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām[4], kurā zaļā infrastruktūra ir nosaukta kā “daudzfunkcionāls, universāls” risinājums, kas vienlaikus sniedz vides, sociālos un ekonomiskos ieguvumus un palīdzēt veidot noturību pret klimata pārmaiņām”. Plūdu direktīvā[5] arī uzsvērts, ka plūdu riska pārvaldības plānos būtu jādod upēm vairāk vietas un, ja iespējams, jāapsver palieņu uzturēšana un/vai atjaunošana.

Daugavas palieņu pļavas pie Krāslavas. Foto: Valda Baroniņa

Gribam būt zaļi

Arī Latvijas Atveseļošanās plāna plūdu risku mazināšanas investīcijas aprakstā uz zaļo infrastruktūru ir likts liels uzsvars – minēts, ka “pasākumam nebūs kaitīgas ietekmes uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām, jo prioritāri tiks īstenoti zaļās infrastruktūras risinājumi, vai arī kombinētās infrastruktūras izbūve, kas papildināta ar dabā balstītu risinājumu elementiem…”[7]

Tomēr praksē redzams, ka esam tikai šī ceļa sākumā. Šajā investīcijā ietvertie projekti iekļauj galvenokārt polderu aizsargdambju, sūkņu staciju un vēsturisko taisnoto upju posmu atjaunošanu, atsevišķos gadījumos papildinot tos ar atsevišķiem mākslīgi veidotiem zaļās infrastruktūras elementiem (sedimentācijas baseini, akmeņu krāvumi un tml.). Sedimentācijas baseinus vai kādus citus videi draudzīgas meliorācijas elementus izmanto lielākajā daļā ES fondu finansēto meliorācijas pārbūves vai atjaunošanas projektu, piemēram, Eiropas Lauksaimniecības fonda Lauku attīstībai (ELFLA) finansētājos projektos tie ir obligāti riska ūdensobjektu sateces baseinos (tajos, kur ir risks nesasniegt labu ūdeņu kvalitāti)[8].

Tomēr galvenais mērķis vairumam šādu pasākumu Latvijā joprojām ir pēc iespējas ātrāk aizvadīt lieko ūdeni prom, nevis to aizturēt tam piemērotās vietās (piemēram, atjaunotos dabisku upju posmos vai palienēs). Katru gadu, saņemot lielu finansējumu no Eiropas Savienības, Latvijā tiek pārtīrīti vairāki pirms 30-50 gadiem bagarētu upju posmi. Piemēram, ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.–2020. gada plānošanā periodā sasniedzamais atjaunoto vai pārbūvēto valsts nozīmes ūdensnoteku posmu garums bija 207 kilometri. Šī perioda ietvaros tika veikta Platones, Iecavas, Rojas un citu upju posmu atjaunošana, tās pārrokot. Savukārt, lai pārrakšanu varētu veikt, bieži nepieciešama krastos augošo koku un krūmu izciršana.

Platones upe pie Elejas drīz pēc atjaunošanas. Foto: Artūrs Lešinskis

Vides aspekti meliorācijā – vai pietiekami ņemti vērā?

Mūsuprāt, netiek pietiekami izvērtēts vai patlaban pielietotā atjaunošanas prakse ir labākā alternatīva, jo trūkst informācijas par šo pasākumu ietekmi uz ūdens kvalitāti ilgākā laikā pēc darbu veikšanas. Ar atsevišķu videi draudzīgas meliorācijas elementu (sedimentācijas baseini, divpakāpju meliorācijas grāvji, akmeņu krāvumi, u.c.) integrēšanu noteikumos prasītajā minimālajā apjomā, visticamāk, ir par maz, jo, piemēram, viens sedimentācijas baseins pārrokamā posma lejtecē, visticamāk, neatsver to zaudējumu, ko nodara koku novākšana un kanālveida gultnes atjaunošana visā (dažkārt vairākus desmitus kilometru garā) regulētās upes posmā. Zināms, ka mērens koku noēnojums uzlabo upes ūdens kvalitāti, samazinot upes pārlieku aizaugšanu ar aļģēm un ūdensaugiem, kā arī nostiprina krastus pret eroziju[9]. Vesela upes posma vienlaidus pārrakšana savukārt iznīcina laika gaitā izveidojušās dzīvotnes un barošanās vietas dažādām zivju, putnu, abinieku un citām sugām.

Vides organizācijas periodiski saņem vēstules no uztrauktiem vietējiem iedzīvotājiem par plānoto koku ciršanu gar atjaunojamajām upēm (valsts nozīmes ūdensnotekām) un plānoto upju bagarēšanu. Šogad ar Latvijas Dabas fondu sazinājās vietējie iedzīvotāji, kas dzīvo pie Jāņupes krastiem. Tā 2017. gadā tika atjaunota, arī izcērtot lielu daļu krastos augošo koku un krūmu. Taču pēc iedzīvotāju novērojumiem kopš atjaunošanas upes ūdens kvalitāte katru gadu aizvien pasliktinās, un pašlaik upe izskatās vairāk aizaugusi, kā bija pirms pārrakšanas.

Jāņupes stāvoklis regulētajos upes posmos 2023. gadā – sešus gadus pēc ūdensnotekas atjaunošanas. Foto: Lelde Enģele

Arī vides organizāciju novērojumi liecina, ka strauja aizaugšana piemeklē daudzas upes, kuru posmi tiek pilnībā pārrakti un kuru krastos tiek masveidā izcirsts koku un krūmu apaugums, vismaz daļēji neatstājot kokus un krūmus noēnojumam. Taču, lai varētu izdarīt skaidrus secinājumus, trūkst monitoringa datu pirms un pēc pārrakšanas, kas objektīvi palīdzētu saprast šo pārveidojumu ietekmi uz upju ūdens kvalitāti, kā arī ietekmi uz dabas vērtībām upē un tai pieguļošajām dzīvotnēm. Mūsuprāt, šādu monitoringu būtu vitāli svarīgi ieviest sevišķi lieliem, publiskās naudas finansētiem projektiem, lai varētu objektīvi spriest par rezultātu un mācīties no iepriekš pieļautajām kļūdām. Uzskatām, ka jau tagad praksē ir nepieciešams daudz rūpīgāk ievērot MK noteikumu Nr. 329 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 224-15 “Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves” 264. pantā noteiktās prasības – variēt regulējamos ūdensteces posmus ar dabīgā stāvoklī atstājamiem posmiem, saglabāt ainaviski izteiktus gultnes posmus, u.c.

Jāpiezīmē, ka visos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) apstiprinātajos upju baseinu apsaimniekošanas plānos (Daugavas, Lielupes, Gaujas un Ventas UBA plānā)[10] ir minēts, ka “taisnotie, meliorētie upju posmi izjauc upes laterālo nepārtrauktību jeb saistību ar upes palieni, samazina upes pašattīrīšanās spējas, līdz ar to palielina biogēnu slodzi un veicina eitrofikāciju un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos”. Tajos skaidrots, ka “laterālā nepārtrauktība ir ūdensteces sasaiste ar palieni, kas ietver periodisku palienes applūšanu un abu ekosistēmu mijiedarbību (ūdens, sedimentu, barības vielu un dzīvo organismu apmaiņa)”. Norādīti arī daudzi konkrētu upju posmi, kuros šo saistību ar upes palieni būtu ieteicams atjaunot. To vidū ir arī upes, kurās VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” ir īstenojuši vai plāno īstenot ūdensnoteku atjaunošanas projektus, piemēram, Bolupe vai Platone. Pagaidām nevaram novērot, ka atbildīgās iestādes (piemēram, VARAM vai Zemkopības ministrija un to pakļautības iestādes) par šo nesakritību būtu pārlieku satraukušās vai raudzītu to labot.

Bolupes stāsts

Viens no karstu diskusiju objektiem starp Latvijas vides organizācijām un VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” ir Latvijas Atveseļošanās plāna grozījumos iekļautā Bolupes ūdensnotekas atjaunošana[11]. Austrumlatvijā esošā Bolupe ir kopumā 82 kilometrus gara. Tā ietek Vecpededzes upē, kas atrodas dabas lieguma Lubāna mitrājs teritorijā, kas starptautiski atzīta par ļoti nozīmīgu bioloģiskajai daudzveidībai, īpaši putniem[12].

Plānotajiem darbiem pakļautā upes posma garums ir 27 kilometri, tas iztek no Balvu ezera. Bolupe tika regulēta apmēram pirms 60 gadiem, un atsevišķi tās posmi tika pārveidoti par taisniem kanāliem meliorācijas nolūkos.[13] Kopš tā laika nav veikti nekādi uzturēšanas darbi, un upe vietām ir sākusi atgūt savu dabisko struktūru un elementus (akmeņi, atsegumi upes krastos, sēres un padziļinājumi u.c.) kā arī atsākusies dabisko upes līkumu pakāpeniska veidošanās (skat. attēlu). Minētajā posmā ir pat 1,5 kilometrus garš posms ar ES nozīmes aizsargājamo biotopu “Upju straujteces un dabiski upju posmi”. Tāpat ir izveidojušās piemērotas dzīvotnes un barošanās vietas dažādu sugu putniem, abiniekiem, zivīm, bezmugurkaulniekiem un zīdītājiem, tai skaitā zivju dzenītim, melnajam stārķim un Eirāzijas ūdram (visi aizsargājami vai apdraudēti)9.

Upes posma tiešā tuvumā nav lielu apdzīvotu vietu, ko varētu apdraudēt plūdi, bet ir atsevišķas viensētas. Upes apkārtni pārsvarā klāj meži, tajā skaitā atsevišķi nogabali ar ES nozīmes aizsargājamajiem biotopiem “Staignāju meži”, “Purvaini meži“ un citi.  Meži robežojas ar lauksaimniecības zemēm, kas ietver lielākoties pļavas (taču ir arī labības lauki), arī vismaz 45 hektārus ar biotopu “Palieņu zālāji”. Šim biotopam ir nepieciešams īpašs ikgadējs applūšanas režīms, lai saglabātu veselīgu ekoloģisko stāvokli. Tikai tad tas var būt piemērots palienēm raksturīgiem augiem, putniem un citā sugām un nodrošināt dažādus ekosistēmu pakalpojumus, tostarp ūdens aizturi plūdu laikā un barības vielu uzkrāšanas spēju.

Pagaidām nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums, taču VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” pasūtīja normatīvajos aktos prasīto biotopu izpēti, kurā secināts, ka upi 27 kilometru garumā bloķē vairāki sanesumu nosprostojumi, kurus nepieciešams aizvākt, lai uzlabotu ūdens plūsmu un ūdens kvalitāti, taču tas jādara selektīvi un piesardzīgi.

“Tā būtu daudz mazāka iejaukšanās salīdzinājumā ar sākotnēji iecerētajām darbībām, kas ietvēra projektētajā gultnē un atbērtnē ieaugušo koku un krūmu izciršanu, kā arī liela apjoma biomasas un grunts izņemšanu no upes gultnes un izlīdzināšanu. Šāda rīcība faktiski “aizslaucītu” gandrīz visus dabiskas upes elementus un atgrieztu šo Bolupes posmu sākotnēji projektētajā kanāla stāvoklī,” saka Latvijas Dabas fonda padomes locekle Lelde Enģele.

Tiek solīts, ka projektā būs iekļauta videi draudzīgu elementu (“sedimentācijas baseins, akmeņu krāvumi u.c.”) izveide, taču šo darbību apjoms šobrīd nav skaidrs. Veicot sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu tiks vērtēts, vai pietiek ar vides prasību noteikšanu tehniskajos noteikumos, vai arī nepieciešama pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procedūra. Mūsuprāt, obligāti būtu veicams ietekmes uz Natura 2000 teritorijām novērtējums saskaņā ar ES Dzīvotņu direktīvas 6.panta 3.punktu, jo veiktajiem pasākumiem var būt tieša, būtiska ietekme uz bioloģisko daudzveidību Lubāna mitrāja teritorijā un ES nozīmes aizsargājamajiem biotopiem upes tuvumā un pašā upē. Noteikti būtu jāizvērtē ne tikai darbību iespējamā ietekme uz Lubāna mitrāju un ES  nozīmes aizsargājamiem biotopiem, bet arī jāizpēta papildu iespējas atjaunot un integrēt plūdu mazināšanā dabiskās ekosistēmas, tai skaitā Bolupes palienes un līkumus.

60 gadus pēc iztaisnošanas Bolupe pamazām atgūst savus dabiskos līkumus. Foto: no biotopu eksperta novērtējuma13.

Palienes un dabiskie upes posmi – vai vienkārši atjaunojami?

Nenoliedzami, ka izaicinājumu Latvijai un atbildīgajām iestādēm plūdu riska mazināšanas pasākumu ieviešanā un dabisko ekosistēmu integrēšanā ir daudz. Meliorāciju regulē vairāki normatīvie akti, kuros dabisko upju posmu, palieņu un citu piemērotu ekosistēmu iekļaušana plūdu risku mazināšanā nav pietiekami iestrādāta, kā arī esošo normatīvos noteikto zaļās infrastruktūras elementu iekļaušana projektos ne vienmēr tiek pietiekoši uzraudzīta. Šie normatīvie akti būtu jāpārskata un jāpapildina. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī Zemkopības ministrijas uzdevums noteikti būtu šo procesu virzīt, kā arī organizēt ministriju un dažādu jomu ekspertu darba grupu, kas identificētu galvenās problēmas un rastu risinājumus vides aspektu jēgpilnā integrēšanā meliorācijas praksē Latvijā.

Ir skaidrs, ka palieņu un citu mitrāju integrēšana plūdu risku mazināšanā arī nav viegls uzdevums, jo palieņu pļavas ir jāapsaimnieko (jāpļauj vai jānogana), lai tās neaizaugtu un saglabātos labā ekoloģiskā stāvoklī. Pašreiz Latvijā ar to lielākos mērogos nodarbojas tikai nedaudzi zemes īpašnieki. Pagājušā gadsimta meliorācijas un sekojošās iekultivēšanas ietekmē zaudēti vismaz 90% no visiem palieņu zālājiem[14]. Pašlaik palieņu zālāji klāj aptuveni 0,3% no Latvijas teritorijas, un tiem ir “nelabvēlīgs – slikts” aizsardzības stāvoklis[15]. Kaut arī palienes nereti ir pamatīgi nosusinātas, tajās labību vai citas kultūras audzēt bieži vien ir ļoti riskanti, jo palu laikā tās periodiski applūst par spīti drenāžai. Rezultātā daudzas palienes tiek atstātas novārtā un aizaug ar krūmiem vai kokiem, vairs pilnvērtīgi nepildot savas dabas dotās funkcijas.

Zemes īpašnieki var pieteikties atbalstam par palieņu uzturēšanu caur lauku atbalsta maksājumiem, taču šī atbalsta apjoms ir ļoti atkarīgs, vai pļava atbilst ES nozīmes biotopa statusam. Savukārt šo statusu bieži nav vienkārši sasniegt, jo nepietiek līdzekļu, lai palieni atjaunotu, atkal padarītu apsaimniekojamu un tajā varētu ieviesties palienēm raksturīgais augājs un citas sugas. Turklāt atbalsta maksājumu apmēri ir salīdzinoši ļoti zemi, jo tiek pieņemts, ka palienes ir auglīgas, tāpēc tiek iegūta lielāka zāles raža. Taču lauka atbalsta platībmaksājumu apmēra aprēķinā nav ņemts vērā, ka palienes ir salīdzinoši grūtāk uzturēt – tās ne vienmēr ir viegli nopļaujamas augstā ūdenslīmeņa dēļ. Ērtākais palieņu apsaimniekošanas veids nereti ir noganīšana, taču tās ieviešanai nepieciešams vairāk resursu. Rezultātā saimniekiem neveidojas drošības sajūta par atbalstu palieņu uzturēšanai ilgtermiņā.

Palieņu zālāju atjaunošanu un uzturēšanu apgrūtina arī tas, ka bieži vien palienēs izaugusī zāles biomasa nav izmantojama, jo tuvējā apkārtnē nav lopkopības saimniecību vai arī palieņu zālājos iegūtā barība nav piemērota intensīvās lopkopības saimniecībām. Atbalstu palieņu un citu mitrāju apsaimniekotājiem ir nepieciešams stiprināt, apzinoties, ka palieņu apsaimniekotāji uztur ne tikai dzīvotnes ar lielu dabas vērtību – mājvietu daudzām retām un aizsargājamām augu, putnu un sugām -, bet arī nodrošina, ka palienes var applūst, šādā veidā attīroties ūdenim un uzkrājoties palu ūdenim lietus laikā, kas savukārt mazina plūdus plašākā apvidū.

Protams, jāapzinās, ka ne visur vēsturiskās palienes un dabisko upju tecējumu būs iespējams atjaunot, tas nebūtu saimnieciski un īstenojami. Tomēr varbūt publiskos līdzekļus ūdensnoteku (upju) atjaunošanā būtu vērts ieguldīt, kur iespējams, upes atlīkumojot un necenšoties visur upes ūdeni par katru cenu “noturēt” gultnē – sevišķi vietās, kur zemes īpašnieki ar gudru prātu savas tieši upes krastā esošās lauku platības apsaimnieko, tās pļaujot vai noganot, un pie ikgadējas applūšanas ir pieraduši. Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka plūdu risku mazināšana, izmantojot dabiskās ekosistēmas, var atmaksāties[16] [6] [17]. Iespējams šāda pieeja samazinātu izmaksas par regulāru novadgrāvju un taisnotu upju pārtīrīšanu arī Latvijā.

Vai arī tu nevēlētos, lai nodokļu maksātāju nauda tiek vairāk ieguldīta daudzfunkcionālos risinājumos, kas reizē atjauno skaistu ainavu, dod labumu dabai, ūdeņu kvalitātei un samazina plūdu risku? Mēs vēlētos.

 

Autors ir biedrības Zaļā brīvība biodaudzveidības eksperts

Šis raksts tapis projekta “Pilsoņu observatorija Zaļā kursa finansēšanai” ietvaros. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo biedrības “Zaļā brīvība” uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

[1] ES Apvienotais pētniecības centrs, Facing increasing river flood risk in Europe: adaptation measures can save lives and billions of euroEU Science Hub, 06.02.2023.

[2] Eiropas Klimata un veselības observatorija, PlūdiEiropas Klimata un veselības observatorija.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 1.pants, EUR-Lex, 20.12.2014.

[4] Eiropas Komisija, COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS Forging a climate-resilient Europe – the new EU Strategy on Adaptation to Climate ChangeEUR-Lex, 24.02.2021.

[5] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/60/EK (2007. gada 23. oktobris) par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību (Dokuments attiecas uz EEZ), 14.pants, EUR-Lex, 23.10.2007.

[6] ES Apvienotais pētniecības centrs, Facing increasing river flood risk in Europe: adaptation measures can save lives and billions of eurEU Science Hub, 06.02.2023.

[7] Latvijas Republikas Finanšu ministrija, Latvijas Atveseļošanās un noturības plāns, 1.pielikums: principa “Nenodarīt būtisku kaitējumu” novērtējums, Latvijas Republikas Finanšu ministrijas resurss.

[8] Valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtība atklātu projektu konkursa veidā pasākumā “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” 2014.–2020. gada plānošanas perioda pārejas laikā 2021. un 2022. gadā

[9]SIA GEO IT. 2014. Udenstilpju un ūdensteču ilgtspējīgas apsaimniekošanas un saglabāšanas vadlīnijas.

[10] LVĢMC, Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas un Plūdu riska pārvaldības plāni 22.12.2021.-2027. gadam

[11] Vides Konsultatīvās padomes vēstule VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” “Par valsts nozīmes ūdensnotekas “Bolupe” atjaunošanas projektu pik.88/00-358/00

[12] Rāmsaras vietņu informācijas pakalpojums, Lubāna mitrāju komplekssRamsar Sites information Service

[13] U. Bergmanis, Biotopu eksperta secinājumi par plānoto darbību iespējamo ietekmi Bolupes posmu piketos projektā 88/00-358/00 (nosaukums saīsināts), saņemts no Dabas aizsardzības pārvaldes e-pastā, 12.12.2022.

[14] ES aizsargājamie biotopi Latvijā. noteikšanas rokasgrāmata, 2. Precizēts izdevums, 2013., Rīga.

[15] Dabas Aizsardzības pārvalde, ES aizsargājamo biotopu stāvoklis Latvijā no 2013. līdz 2018. gadam, kopsavilkumsDabas Aizsardzības pārvalde, resurss skatīts 15.07.2023

[16] Mc. Vittie et al. 2018. Ecosystem-based solutions for disaster risk reduction: Lessons from European applications of ecosystem-based adaptation measures. International Journal of Disaster Risk Reduction, Vol. 32, pp. 42-54

[17] European Environment Agency. 2017. Green Infrastructure and Flood Management: Promoting cost-efficient flood risk reduction via green infrastructure solutions. EEA Report No 14/2017

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu