Ilustrācija — Laura Pika
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Es ļoti gribēju kucēnu, nevis suni. Taisni kā pieaugušie mēdz gribēt mazuli, taču ne cilvēku.
Itin bieži gaužām aukstās ziemas naktīs es iztēlojos, ka pirms iemigšanas esmu apķērusi lielu suni. Un ne tādēļ, lai man būtu siltāk, bet lai sasildītu viņu — lielo suni, visu ārā dzīvojošo plušķīšu karali. Man nebija neviena plīša lāča ne jau tāpēc, ka bijām sevišķi trūcīgi, bet gan tāpēc, ka tie nekad nebija bijuši un nebūtu dzīvi. Tāpēc tos nevajadzēja sildīt. Vecāki, saprotams, neko nezināja par manu suņu karali, taču es biju droša, ka, tā sildot karali, reiz mūsu mājā ienāks īsts kucēns. Kas zina, būs uzmaldījies piektajā stāvā vai iekritis no debesīm taisni pa logu iekšā. Vienalga, kādā veidā, bet viņš ienāks un nekad, nekad neaizies. Tāpēc trepju telpu pie dzīvokļa durvīm es pārbaudīju katru rītu uzreiz pēc pamošanās. Vecāki sākumā domāja, ka eju pačurāt uz mūsu tualeti, kas atradās kāpņu laukumā, un jau nopriecājās, ka naktspodiņš jāizmet gružu kastē. Bet čurāšana un kakāšana manā saprašanā bija nieks, salīdzinot ar kucēna vai suņu karaļa svarīgumu, tāpēc bieži vien no rītiem un vakaros es pieslapināju bikses. Mani par to rāja, pēra un nesaprata, kāpēc no rītiem izeju aukstā kāpņu telpā, bet nenonāku līdz tualetei. Kad pērieni un lamas kļuva neizturami, es beidzot atklāju savu noslēpumu, teicu, ka meklēju kucēnu un ne jau tualetē.
