Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Ukrainas kultūrvēsturi ir viegli iztēloties kā zaudējumu vēsturi. Pēc vēsturiskām katastrofām un apspiestības zaudēta paaudžu pēctecība. Vēstures griežos ir zuduši, iznīcināti vai uz impērijas muzejiem aizzagti kultūras pieminekļi. Zaudēts ir statuss un prestižs, kuru varēja sniegt valdošā impēriskā kultūra, bet acīmredzot nespēja piedāvāt ukraiņu valoda — dažādos laikposmos aizliegta publiskajā dzīvē, stigmatizēta kā tumšo masu valoda un atradusies represīvo iestāžu uzmanības fokusā. Ir bijuši daudzi periodi (pirmām kārtām trīsdesmitajos, Lielā terora gados), kad vēlme veidot modernu urbānistisku ukraiņu kultūru, kas būtu atbrīvojusies no krievu kultūras ietekmes, padarīja mākslinieku par uzbrukuma mērķi. Tam par pierādījumu kalpo nomācošā, daudzu ukraiņu moderno mākslinieku biogrāfijās redzamā formula: dzīvesstāsti iesākas dažādi, taču visi beidzas Gulaga arhipelāga ledainajos masu kapos.
Neraugoties uz riskiem, transgresīvajai1 izvēlei par labu ukraiņu kultūrai bija savas priekšrocības, arī tīri stratēģiskas. Pēc mokošajiem, nereti iznīcinošajiem zaudējumiem ukraiņu kultūra ir negaidītas veiksmes stāsts, un neba tikai tāpēc, ka tā ir izdzīvojusi. Tie paši faktori, kas ukraiņu kultūru grāva, vienlaikus nodrošināja briedīgu augsni, lai taptu dziļu un nereti eksperimentālu darbu kopums, kas tematiskā ziņā ievērojami apsteidza savu laiku. Vārais marginālais stāvoklis daudzus ukraiņu māksliniekus mudināja savu pārliecību un stratēģijas izzināt uzmanīgāk, nekā to darīja daudzi viņu kolēģi tālaika valdošajās impēriskajās kultūrās. Tā tapa kultūra, kas vēlējās palūkoties uz pārmantotajiem sižetiem, stiliem no negaidīta skatpunkta, sacīt «jā, bet» par katru ideoloģisku ierosinājumu un izzināt varas struktūras pašos kultūrrades pamatos — un ne jau tāpēc, es pieļauju, ka autoriem būtu bijusi tāda iedzimta nosliece, bet tāpēc, ka gadu desmitiem kultūra, kuru viņi izvēlējās, bija pabērna lomā un šāda izvēle bija jāpaskaidro.
Lūk, daļa no priekšrocībām, nešķirojot pēc svarīguma. Pirmkārt, izvēle par labu ukraiņu kultūrai nozīmē novēršanos no favorīta un demokrātiska antiimpēriska ceļa sākumu; tāpēc ukraiņu kultūrā kopš pirmās tās modernā laikmeta vēstures dienas ir bijis daudz darbu, kas aicina uz kolonizēto pavalstnieku solidaritāti; daudz darbu, kas meta izaicinājumu impērijai ar to pastāvēšanas faktu vien, daudz darbu, kas pētīja nereti eksotizētā Cita (paš)reprezentācijas nosacījumus. Vienā no interesantākajiem ukraiņu 19. gadsimta zīmējumiem — kazahu zēns, kam galvā kazahu tautastērpa cepure, uz mājas sliekšņa spēlējas ar kaķēnu. Viņam aiz muguras redzama melanholiska ainava ar drupām, uz kuras fona vīd dramatisks Tarasa Ševčenko tēls; Ševčenko ir arī šī sēpijas zīmējuma autors — tas tapis izsūtījumā tagadējās Kazahstānas teritorijā. Ja ārpus iekavām atstājam rotaļāšanos ar romantiķu tradicionālajiem opozīciju pāriem (jaunība un vecums; apdzīvots cilvēku miteklis ar zemkopju darbarīkiem un mājdzīvniekiem un laika zoba skartas drupas; civilizācija un daba, utt.), paliek jautājums: kāpēc vajadzēja iekļaut pašportretu zīmējumā, kas bez tā šķiet gluži parasta etnogrāfiska skice? Vēl jo vairāk — kāpēc tradicionāli solipsistiskais2 romantiskā autora tēls ir atbīdīts maliņā, fonā? Šis atjautīgais pašportrets atgādina, ka jebkuras zināšanas un it sevišķi zināšanas par marginalizētām kopienām — tām, kuras kļūst par svešināšanas3 retorikas upuriem — pie mums nonāk caur starpniekiem, un mums jāņem vērā autora klātbūtne. Vienā etnogrāfiskā panorāmā novietodams apskatei gan kazahu zēnu, gan ukraiņu mākslinieku, Ševčenko norāda uz kolonizēto tautu solidaritāti, taču spēlē iesaistās vēl kaut kas. Mākslinieka skatiens pašportretā ir vērsts gan uz kazahu zēnu kā zīmējuma galveno varoni, gan ārpus zīmējuma esošo telpu, kur atrodas skatītājs: tādējādi arī skatītājs kļūst par pētošas uzmanības objektu. Vai mums patīk tas, kas zīmējumā redzams? Kādiem noteikumiem pakļaujas mūsu un mums līdzīgu cilvēku mākslinieciskā reprezentācija? Šāda veida jautājumi bija jauno laiku ukraiņu literatūras vadmotīvs: te var pieminēt gan Ziemeļāfrikas sievietēm uzspiesto Rietumu skaistuma standartu kritiku Lesjas Ukrainkas stāstā Екбаль-ганем (Ekbala-hānema, 1913), gan Ivana Ņečuja-Levicka romānā Хмари (Tūces, 1874) pausto ierosinājumu veidot iekļaujošu, apspiesto mazākumtautību (no ukraiņiem līdz ebrejiem) solidaritātē balstītu pilsonisko sabiedrību kā antiimperiālisku alternatīvu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.