Odesas Nacionālais akadēmiskais operas un baleta teātris. Foto — Victoria Emerson, Pexels
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Ukrainas kultūrvēsturi ir viegli iztēloties kā zaudējumu vēsturi. Pēc vēsturiskām katastrofām un apspiestības zaudēta paaudžu pēctecība. Vēstures griežos ir zuduši, iznīcināti vai uz impērijas muzejiem aizzagti kultūras pieminekļi. Zaudēts ir statuss un prestižs, kuru varēja sniegt valdošā impēriskā kultūra, bet acīmredzot nespēja piedāvāt ukraiņu valoda — dažādos laikposmos aizliegta publiskajā dzīvē, stigmatizēta kā tumšo masu valoda un atradusies represīvo iestāžu uzmanības fokusā. Ir bijuši daudzi periodi (pirmām kārtām trīsdesmitajos, Lielā terora gados), kad vēlme veidot modernu urbānistisku ukraiņu kultūru, kas būtu atbrīvojusies no krievu kultūras ietekmes, padarīja mākslinieku par uzbrukuma mērķi. Tam par pierādījumu kalpo nomācošā, daudzu ukraiņu moderno mākslinieku biogrāfijās redzamā formula: dzīvesstāsti iesākas dažādi, taču visi beidzas Gulaga arhipelāga ledainajos masu kapos.
