Leģendārais kordiriģents cauri padomju gadiem iznesa brīvvalsts garu visskaistākajā veidā — vienojot un tiecoties pēc pilnības
Rakstīt par Haraldu Medni man nozīmē atgriezties bērnībā. Mans papiņš gatavojas koncertam. Ar profesionālu ķīmiķa precizitāti sagatavo stērķeles emulsiju apkaklītes un tauriņa stīvināšanai, pletē (tā vis nav prozaiskā gludināšana!) sīkām «zēmītēm» rotāto mirdzoši balto krekla priekšu, sukā frakas stingro audumu. Vienmēr tikai pats. Pirms doties uz trolejbusu, rūpīgi aploka un paslēpj zem mēteļa garās astes.
Tad ir gājiens pa Universitātes kāpnēm uz Lielās aulas balkonu un studentu tūkstošu līdz spīdumam noslīpētie koka soli. Lejā abās pusēs atveras durvis, uzsoļo vīri ne jau pelēkos vadmalas uzvalkos, nē! Melnajās bezdelīgastēs viņi nāk it kā no pilnīgi citas pasaules un, iespējams, arī laika. Ceturtajā rindā pa labi no centra stāv mans tēvs, baritons Eižens Tišheizers, un visus savus skolas gadus un neskaitāmus koncertus esmu bezgalīgi lepna viņu tur redzēt.
Tad iznāk visskaistākais no vīriem, saliek plaukstas ar pirkstgaliem kopā — tagad saprotu, tā varēja būt mirklīga lūgšana —, paceļ rokas un… «Pie tēvu zemes dārgās ķeries klā-āt, to turi ciet ar visu savu sirdi!» — ar šo Emīla Dārziņa dziesmu ir sācies katrs tautas kora Tēvzeme koncerts.
Nešaubos, ka ļoti daudziem Haralda Medņa un viņa ne mazāk leģendāro koru Tēvzeme un Skaņupe dziedātāju bērniem ir līdzīgas atmiņas. Tikai no laika distances novērtējams, cik tā bija spēcīga mūzikas mīlestības, bet galvenais — latviskuma pote. Tik noturīga, ka vēlāk nekad nav vajadzējis sist pa krūtīm un apliecināt. Haralda Medņa starojumā nokļuvušajiem patriotisms trāpīja līdz muguras smadzenēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.