Ko varam mācīties no hokeja un ko – no Dziesmusvētkiem? Vai abas parādības var salīdzināt? Ko tās nozīmē mūsu tautai? Kā tās saistītas ar politiku?
Emocijas abos gadījumos ir neaprakstāmas. Kopējais iesaistīto daudzums – liela daļa no latviešu tautas. Dziesmusvētkos daudzu tūkstošu amatieru pacietīgs darbs vairāku gadu ilgumā, no darba brīvajos brīžos dziedot un dejojot. Hokejā – vienas profesionāļu komandas intensīvi, varbūt pat pārcilvēciski treniņi un tūkstošiem līdzjutēju “pieslēgšanās” izšķirošos brīžos spēļu laikā: vai nu sēžot pie TV ekrāniem, vai skatītāju tribīnēs. Bronzas balva un uzvara pār ASV komandu Latviju izvirzīja pasaules mediju un hokeja fanu uzmanības centrā. Tiesa gan, īslaicīgi – dažas dienas. Dziesmusvētki – Latvijas kultūras identitātes atslēga – pievelk amatiermākslas interesantus no citām zemēm – salīdzinoši mazākā skaitā, bet jau gadiem.
Sabiedrības saliedētība abos gadījumos ir vienreizēja. Dziesmusvētki – četru gadu cikls (lokāli koncerti, sadziedāšanās, kopmēģinājumi) ar kulmināciju Mežaparka estrādē. Arī hokeja patiesie fani seko savu mīluļu gaitām gadiem, ziedo laiku un līdzekļus, lai visur būtu klāt un atbalstītu mūsējos. Turklāt fani arī dzied! Tomēr lielas tautas daļas interese mostas tikai čempionāta laikā un galvenokārt, ja mūsējie uzvar.
Bet uzvara nāk ar milzīgu piepūli. Nepieciešama māksla saskaņoti rīkoties un vadīt gatavošanās procesu. Katram iesaku noskatīties interviju ar Latvijas izlases treneri Hariju Vītoliņu. Lieliskāku vadītāju grūti iedomāties. Zīmīgi, ka sarunas laikā viņš tikpat kā nelieto vārdu “es”, ko tik ļoti mīl mūsdienu politiķi. Vītoliņš izmanto formu “mēs”. “Mūsu komanda, mēs treneri, kopējs darbs, puiši, mūsu stratēģija, mūsu fani, paldies tautai”. Tā nav tikai simpātiska pieticība, bet gan cēlsirdība, ko viņš demonstrē: strādāt tā, lai, degot pašam, aizdedzinātu citus. Vadot tik dažādu temperamentu, raksturu un ambīciju personību buķeti, ir izdevies atraisīt katra spēlētāja talantu, iedvesmot un saliedēt. Prasmes, kādas izkoptas šāda līmeņa komandas gatavošanā var pielietot arī citās jomās. Šķiet, ka pat Valsts prezidenta amatam inteliģentais treneris ar pasaules pieredzi būtu piemērotāks par jebkuru rutinētu politiķi.
Nikns sabiedrības kritiķis teiktu, ka hokejs ir lēta masu kultūras parādība. Ar tā palīdzību iespējam novirzīt sabiedrības uzmanību no ilgstošām premjeru neveiksmēm ekonomikā. “Maizi un izrādes!” Jau senie romieši zināja, kā valdīt pār masām. Jāļauj pūlim iztrakoties: sajūsmā uz dažām stundām izjust savu līdzvērtību pasaules lielajām tautām. Vismaz vienā sporta veidā tobrīd atrodamies nevis plaukstošo valstu pēdējā vietā, bet – vismaz trešajā. Pēc tam – atkal garlaicīgā dzīves rutīna, rūpes par augošo rēķinu apmaksu un nebeidzamās partiju cīņas politikā, lai tiktu “pie siles”, vai kārtējais oligarhs izglābtos no tiesas sprieduma…
Vai ar Dziesmusvētkiem nav līdzīgi? Turklāt ļaudīm dota iespēja kopīgi paaurot nevis dažas stundas vai dienas, bet veselu nedēļu, visā gatavošanās ciklā – pat gadiem.
Dziļākā analīzē no sabiedrības vadības viedokļa nākas konstatēt, ka jebkurai kopienai nepieciešami rituāli, kas vieno, simboliskas darbības, kas atjauno kopības izjūtu. Galu galā – kāpēc mēs dzīvojam? Kāpēc pastāv valsts un sabiedrība? Vai ne tādēļ, lai mēs vienotos cēliem mērķiem, lai dotu iespēju ļaudīm izjust skaistuma pieskārienu, lai mēs piedzīvotu kaut ko vairāk nekā tikai ēst, gulēt, strādāt un nomirt?
Hokejs un īpaši Dziesmusvētki sniedz pārdzīvojumus, kas krāšņo ikdienu un palīdz pacelties tai pāri. Ļaudis tajos demonstrē savu piederību dzimtenei, tautai un kultūrai.
Kas mūs saista Latvijā? Kas Latviju atšķir no citām daudz pārtikušākām zemēm? Vai tad ne mūsu kultūra, tradīcijas, svētki? Vai tādā gadījumā Dziesmusvētki nav pelnījuši nopietnāku atbalstu, taisnīgāku attieksmi pret dalībniekiem (piemēram, biļešu ieguves procesā) un tiesības uz objektīvāku izvērtējumu koru un deju kolektīvu skatēs? Vai svētku organizatoriem un skates žūrijām šajā ziņā nevajadzētu pamācīties no hokeja? Cik precīzi tur tiek ievēroti noteikumi, garantēta objektivitāte ar starptautisku tiesnešu sastāvu un tehniskām iespējām pārliecināties, vai tiešām vārti ir iesisti! Koru skatēs to var panākt, centralizēti veicot audio ierakstus. Taču nekas tamlīdzīgs šogad nav noticis. Tas met ēnu uz koru darba objektīvu izvērtējumu un ilgstošākā periodā var mazināt dalībnieku entuziasmu un saliedētības apziņu.
Patiešām, gan hokejā, gan Dziesmusvētkos uz brīdi tiek aizmirsti “kašķi”, gaušanās un kritizēšana, pretrunas starp labējiem un kreisajiem, vakcinētajiem un antivakseriem, “stambulistiem” un tradicionālistiem, šķiet, arī starp latviešiem un krieviem. Ne viena cita publiska norise nerada tik lielu saskaņu un vienotību (nemaz nerunājot par abām partijām). Būtu nepareizi šādas vienprātības brīžus vērtēt par zemu.
Pateicoties Dziesmusvētkiem, veidojusies latviešu tautas valsts griba un nacionālā pašapziņa. Gan hokejam, gan Dziesmusvētkiem ir tautas vienotājspēks. Tomēr ir arī atšķirības.
Ja piekrītam Johanam Heizingam (Huizinga), ka kultūras pirmavots ir spēle, tad Dziesmusvētki un hokejs pieder pie diviem atšķirīgiem spēļu tipiem. Pavisam tādi esot četri.
Pirmais tips: sacensību spēles (agons), kurās notiek cīņa starp diviem pretiniekiem (vai to grupām). Šajā kategorijā var ieskaitīt visas sporta spēles, sākot ar šahu un beidzot ar hokeju, bet – ne tikai. Politiku arī mēdz saukt par spēli – īpaši partiju cīņas.
Otrais tips – maskošanās spēles, kurās mēģinām simboliski pārtapt par citu būtni, personu, varoni. Tas notiek teātrī. Lai gan arī reliģiski rituāli ir kaut kas tam līdzīgs (sākot ar ķekatām, budēļiem un beidzot ar Dionīsa svētkiem, no kuriem izaugusi sengrieķu traģēdija un komēdija). Acīmredzot cilvēkam raksturīga tiekšanās pēc citesamības, alkas garīgi transformēties, pārkāpt savas robežas (“transcendentēt”). Pat laulība ir kas līdzīgs jaunu lomu izvēles spēlei (no bērna tapt par vecāku, no mīlestības meklētāja – par mīlētāju un uzticamu laulāto draugu). Ja transformācija neizdodas tradicionālā veidā, jāķeras pie sava ķermeņa izmainīšanas (no šejienes, iespējams – kosmētika, pīrsings, arī modīgākais un izmisīgākais transformācijas veids – dzimummaiņa).
Trešais tips – nejaušību spēles (kauliņi, domino, rulete, loterija). Šeit arī ir cīņa, taču nevis ar citu cilvēku, bet ar likteni. Arī ar sevi, savu reakciju un nostāju veiksmē un zaudējumā. Azarts ir vēl lielāks nekā hokejā, jo tev pretī nestāv ierobežots cilvēks (cilvēki), bet laika un iespēju bezgalība.
Ceturtais spēles tips – koris (plašāk – arī mūzika, deja). Tas nozīmē saplūst kopībā, saliedēties, ierobežot sevi, lai piedzīvotu vienotību. Iekļaujam savu balsi akordā, savu ķermeni dejas kopējā kustībā, sava instrumenta skaņu – orķestra skanējumā. Šķiet, ka šajā spēļu tipā mēs daļēji upurējam savu savdabību, lai uzplauktu veselums. Varbūt tas ir, lai remdētu cilvēku ilgas iekust Visumā?
Protams, var būt spēļu tipu hibrīdformas. Tā, piemēram, ar Dziesmusvētku saliedējošo gaisotni kontrastē “koru kari”– tāds kā sporta (hokeja?) elements. Vai tas maz nepieciešams? Ja ir vajadzīgs, tad tikai tad, ja tajā var piedalīties ikviens kolektīvs, garantēti saņemot skatēs taisnīgu sava snieguma izvērtējumu.
Gandrīz visas kultūras parādības tātad var skaidrot ar spēli. Tomēr ir jāzina, kas nepieciešams, lai spēle varētu pastāvēt. Nepieciešami trīs nosacījumi: brīvība, pievilcība un noteikumi.
Patiešām, spēle nav spiesta lieta (atšķirībā no miega, ēšanas un darba). Tajā mēs iesaistāmies brīvi, jo esam tās pievilcības aizrauti. Taču vienlaikus spēlē mēs sevi, savu brīvību ierobežojam – pieņemot spēles noteikumus. Sabiedrībā ievērojam likumus, saskarsmē – morāles principus, laulībā – uzticības solījumu, uz ielas – ceļu satiksmes noteikumus, hokejā – sporta veida noteikumus. Tieši noteikumi ir tie, kas brīvībai neļauj pārvērsties par patvaļu, kārtībai – par haosu vai tirāniju.
Kā ir ar noteikumu, nolikumu, morālu un interešu konfliktu novēršanas principu ievērošanu Dziesmusvētku skatēs un vai patiešām latvieši ir pasaules koru lielvalsts – par to nākamajā publikācijā.
Autors ir pedagogs, mūziķis un kultūru pētnieks
Pagaidām nav neviena komentāra