Ar 48 gadus veco Ruslanu Janovski sarunājos pēc astoņiem vakarā. Viņš tikko pamodies un psiholoģiski gatavojas kārtējām irāņu Shahed nakts medībām. Kopš aprīļa beigām šie droni gandrīz katru nakti uzbrūk aizmigušajiem kijiviešiem, tāpēc Ruslanam, kas komandē 241. teritoriālās aizsardzības brigādes mobilās šaušanas grupu, naktīs vienmēr jābūt modram. «Esmu atpūties un tagad dežurēšu līdz aptuveni trijiem naktī. Esmu jau pieradis pie šāda grafika,» saka vīrietis.
Ruslans ir dzimis Pokrovas pilsētā Dņepropetrovskas apgabalā. Tur pabeidzis arodskolu, bet par ekskavatora vadītāju tā arī nekad nav strādājis, jo pēc dienesta armijā vispirms tika nodarbināts ar alkoholisko dzērienu ražošanu saistītos uzņēmumos, bet vēlāk pats atvēra naktsklubu dzimtajā Pokrovā. Savukārt 90. gadu beigās nolēma meklēt jaunas biznesa iespējas Kijivā — tur nodibināja dažādu materiālu ražošanas uzņēmumu, kurš darbojas jau 23 gadus.
Jau nestabilajos deviņdesmitajos Ruslans esot sapratis — tāds cilvēks, kuram pieder sava ražotne, nekad nepazudīs. «Gluži kā gaišreģis,» pasmejas vīrietis. Viņa firma pārdzīvoja globālo finanšu krīzi, pandēmiju un tagad strādā arī kara laikā. Pats braucis uz izstādēm ārvalstīs, iepircis iekārtas, iemācījies ar tām strādāt, mācījis arī citus un nepārtraukti meklē jaunus uzņēmējdarbības virzienus. Agrāk viņa uzņēmums koncentrējās uz celtniecību, bet pēdējos gados pievērsies militārajai rūpniecībai — ražo materiālus bruņuvestēm, uzkabes jostas un pat detaļas tankiem.
2013. gada nogalē viņš iesaistījās tā dēvētajā Pašcieņas revolūcijā, bet, kad Krievija 2014. gadā pirmo reizi iebruka Ukrainā, sāka ciešāk sadarboties ar vairākām brīvprātīgo organizācijām. Kamēr citi tautieši krīzes brīžos iepirka sāli un sērkociņus, Ruslans apmeklēja ieroču veikalus un sāka krāt patronas — tā viņš zemapziņā gatavojās lielākam kaimiņvalsts iebrukumam.
Pagājušā gada 24. februārī plkst. 4.15 vīrietis burtiski tika izmests no gultas, kad sprādziens atskanēja tieši aiz viņa logiem. Ruslana māja atrodas netālu no galvaspilsētas lidostas, un viņš bija viens no pirmajiem kijiviešiem, kas uzzināja, ka sācies karš.
Ruslanam izdevās aizvest sievu un 16 gadus veco dēlu uz Ukrainas rietumu daļu, un 1. martā viņš atgriezās Kijivā ar automašīnu, kas bija pilna ar brīvprātīgajiem. Draugi atrunāja uzņēmēju no došanās uz fronti, sakot, ka ražotāji tagad ir vajadzīgi ne mazāk kā karavīri. «Apzvanīju Kijivā palikušos puišus un lūdzu atgriezties darbā,» atceras Ruslans. «Cilvēki bija nobijušies, taču kopējiem spēkiem mēs sākām ražot dažādas preces armijai.»
Kad okupantu spēki tika atspiesti no galvaspilsētas un tās reģiona, Ruslans iestājās teritoriālās aizsardzības spēkos, sāka intensīvas militārās un medicīniskās mācības. Viņa pirmās specvienības komandieris iemācīja Ruslanam tā dēvēto taktisko šaušanu no jebkuras pozīcijas — kustībā, guļus, ar labo roku, ar kreiso roku.
Kad pagājušā gada oktobrī Kijivai sāka uzbrukt ar Shahed, Ruslans tam sekoja tikai no malas, taču kopš 2. janvāra viņš ar ieroci rokās ir dronu «sagaidītājs». «Droni ir daudz viltīgāki par raķetēm,» saka šāvēju vienības vadītājs. «Tie lido mazā augstumā, un pretgaisa aizsardzībai ir grūti tos pamanīt. Mēs ne vienmēr paši varam notriekt šādu dronu, bet ar ložmetējiem iezīmējam lidojuma trajektoriju, kas palīdz mūsu gaisa spēkiem. Viens Shahed nes 50 kg sprāgstvielu, raķete — 500 kg. Taču irāņu droni var nodarīt tikpat lielus postījumus — kad tie trāpa dzīvojamajā ēkā, var iznīcināt vairākus stāvus un ģimenes.»
Pēdējos divos mēnešos slodze bijusi vislielākā — Ruslana vienībai dronus nācies medīt gandrīz katru nakti. Sākumā krievi mērķēja uz infrastruktūras objektiem, taču tagad apšauda arī Kijivas centru un pastāvīgi maina taktiku.
Vissatraucošākais brīdis bija 16. maijā, kad Krievijas armija pirmo reizi uzbruka Kijivai ar septiņām virsskaņas ballistiskajām raķetēm Kinžal. Šī kauja bija «skaista, izteiksmīga un tajā pašā laikā ļoti biedējoša,» atceras Ruslans. «Paldies Dievam, mūsu varonīgā pretgaisa aizsardzība tika galā, pretējā gadījumā Kijiva būtu cietusi ļoti smagi.»
Ruslana mobilo kaujinieku grupā iesaistījušies tikai brīvprātīgie, viņi nesaņem algu, turklāt paši nodrošina aprīkojumu. IT speciālisti, uzņēmēji, vēstures skolotājs, celtnieks un rokmūziķis. Naktīs dežurē, bet dienā dodas uz savu ierasto darbu pat tad, ja dronu medības turpinājušās līdz rītam un gulēts nav vispār. Šo vīru motivācija ir vienkārša — viņi nevar dzīvot normālu dzīvi, zinot, ka pastāvīgi apdraudētas ir viņu mājas un ģimenes. Arī Ruslans regulāri iet uz savu uzņēmumu, kas tagad sācis ražot arī paklājiņus un sēdeklīšus bumbu patvertnēm — tos piegādā bērnudārziem un skolām.
Jūnijā beigās no patvēruma Čehijā mājās plāno atgriezties Ruslana sieva un dēls. Bet viņam galvenais tuvākās nākotnes plāns ir izdzīvot līdz uzvarai. «Negribu neko prognozēt. Ukraiņu armijas pretuzbrukums it kā ir sācies, it kā vēl ne. Kā optimists es ceru, ka uzvarēsim ienaidnieku. Bet kā reālists apzinos, ka tas būs ilgi un grūti, bet mēs uzvarēsim,» saka uzņēmējs, kurš ražīgi strādā ne tikai dienas laikā, bet arī naktīs.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra