Laiks veidoja no Lilitas Ozoliņas (1947—2023) leģendu, no kuras rāmjiem viņa rāvās ārā
Aktrise Lilita Ozoliņa, mūžībā aiziedama, atstāj tukšu vietu divās šobrīd ļoti nozīmīgās Dailes teātra izrādēs. Tās nav lielas lomas, toties uzdod svarīgu kamertoni, kurā nevar neieklausīties, ar kuru nepieciešams samēroties arī tad, ja iestudējuma kopējā «dziesma» ir par kaut ko pavisam citu.
Jūdas māte azartiskajā un ironiskajā Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu (2022) atklāj sāpes kā cilvēka piedzimšanas un dzīves nenovēršamu apakštoni, kas skan cauri līksmībai, uzvarām un triumfiem. Ārste Brandā (2023) ir reizē galvenās varones līdziniece un pretmets — tikpat stingra savā pārliecībā un vajadzībā kalpot, tomēr par savas kalpošanas būtību saredzot žēlsirdību un piedošanu, bet ne principus un fanātisku sekošanu tiem.
Ozoliņa daudzkārt savās intervijās atkārtojusi, ka atklāta bijusi tikai lomās. Šīs divas pēdējās lomas varētu būt viņas testaments un personības credo: stāja, kalpošana, žēlsirdība.
Aktiera profesija ir nežēlīga un bieži vien pazemojoša. Ne tikai tāpēc, ka pakļauta teātra kolektīvajai dabai, repertuāra vajadzībām, režisora redzējumam vai — kā tas daudzkārt gadās — kāda mākslinieka «neredzēšanai». Vēl kategoriskāks par visdiktatoriskāko režisoru ir laiks, kurā jādzīvo, un aktiera darbs ir tam pilnīgi pakļauts. Lai radītu te un tagad, ir jāpakļaujas laika diktātam, un laiks diktē… visos laikos. Izvirza noteiktus standartus un ideālus, bet arī rada leģendas par tiem māksliniekiem, kas atbilduši tā prasībām. Vai kļūt par leģendu ir tas pats, kas nodzīvot laimīgu un piepildītu aktiera mūžu? Vai Ozoliņas aktrises mūžs ir bijis laimīgs?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.