Vai esam šonedēļ tikuši pie jauna Valsts prezidenta, es vēl nezinu, rakstot šīs rindas diennakti pirms vēlēšanām. Atliek cerēt, ka deputātu lēmums nenoplicinās to patriotisma liesmu, ko tik spoži iekūruši mūsu nacionālās izlases varoņi, pirmoreiz pasaules hokeja čempionātā izcīnot medaļas.
Kad stāstu kolēģiem un draugiem šeit Amerikā par Latvijas sasniegumu, man jāatgādina, ka esam divu miljonu nācija, kas pasaules elitē izsitusies tikai ar savu raksturu.
Tūkstošgades mijā neprātīgi līksmojām par simbolisko Latvijas izlases uzvaru pār Krieviju — toreiz atjaunotās neatkarības desmitajā jubilejā tā bija spārnojoša dāvana tautai, kas apņēmusies izkārpīties no padomiskās ietekmes, kļūt par ES un NATO dalībvalsti un darīt visu, lai «Saules mūžu Latvijai!» ir vārdi ar segumu. Un tagad Latvijas izlase nostājusies pasaules labāko trijniekā līdzās G7 lielvalstīm.
Panākumu atslēga, kas šogad ļāva sasniegt augsto virsotni, ir komandas gars — spēja pabīdīt malā savu ego, mobilizēties kopējam mērķim un nežēlot neko tā sasniegšanai. Disciplīna, drosme, upurēšanās. Tās visas ir svarīgas vērtības, kas īpaši nekotējas ikdienas politikas tirgū un tikai lielās krīzēs izrādās, ka politiķi spēj rīkoties kā valstsvīri.
Mūsu izlases dzelzs griba — izdarīt labāko! — iedvesmo tūkstošiem un tūkstošiem latviešu. Vai šis kopības gars būs iedvesmojis arī Saeimas simtnieku? Varbūt ne visus. Taču pāri okeānam un deviņām laika zonām pieslēdzoties saviļņotajam sarkanbaltsarkano fanu pulkam, kas pie Brīvības pieminekļa sagaidīja izlasi, es ticu, ka šis lepnums un mīlestība dara Latviju stiprāku.
