Somija ir stiprs NATO ķēdes posms

“Mēs nekad nevaram zināt, cik daudz laika mums ir līdz nākamajai krīzei,” saka Somijas Drošības komitejas ģenerālsekretārs Petri Toivonens

Kad Latvijā ieviešam obligāto valsts dienestu, varam daudz mācīties no Somijas pieredzes. Taču tās “visaptverošas drošības” sistēmas pārraudzītājas iestādes ģenerālsekretārs Petri Toivonens uzsver, ka citas valstis nevar vienkārši nokopēt viņa valsts unikālo drošības modeli. Toties somi labprāt dalās pieredzē un arī gūtajās mācībās. Viņš iesaka Latvijai integrēt valsts aizsardzības sistēmā biznesu un nevalstiskās organizācijas un paraudzīties, kā Somijā organizē reģionālos aizsardzības kursus.

Ar Petri Toivonenu sarunājos 19. aprīlī Somijas vēstniecībā Rīgā uzreiz pēc tur notikušā semināra Latvijas kolēģiem par Somijas visaptverošo aizsardzības sistēmu.

Vispirms precizēsim terminus. Somijai bija “totālās aizsardzības” koncepcija, tagad ir “visaptveroša valsts drošība”. Kā tās atšķiras, un vai tā bija tikai termina mainīšana?

Mēs Somijā runājam par “visaptverošu drošību”. Mums bija “totālā aizsardzība”, pēc tam “visaptveroša valsts aizsardzība”, tad “visaptveroša drošība”. “Totālā aizsardzība” un “visaptveroša valsts aizsardzība” lielā mērā bija tas pats. Bet “visaptveroša drošība” paredz vēl plašāku visas sabiedrības gatavību. Tā tika attīstīta mazliet vairāk nekā pirms desmit gadiem, un ideja bija vēl vairāk iesaistīt visu sabiedrību, lai katram ir loma gatavībā karam. “Totālā aizsardzība” un “visaptveroša valsts aizsardzība” ir tajā iekšā, nav nekur pazudušas, ir daļa no visaptverošas drošības modeļa. Šis modelis iesaista gatavības darbā arī nevalstiskās organizācijas un biznesu līdzās valsts pārvaldei un amatpersonām. Un doma ir arī, ka katram pilsonim Somijā ir loma gatavības darbā – ja ne vairāk, tad vismaz katram mājās jābūt 72 stundu “pašpietiekamības komplektam” – pārtikai, ūdenim, medikamentiem. Piemēram, ja notiek liels elektroenerģijas pārrāvums, ir jābūt gataviem iztikt pašiem. Tā ir pamata ideja – iesaistīt gatavošanā visus pilsoņus. Covid-19 iespaidā, bet tagad arī tāpēc, ka esam daļa no NATO, domāju, mūs vēl vairāk ietekmēs starptautiskā sadarbība gatavībai. Domāju, tas mums ienāks kā “piektais elements”.

Kā tieši iestāšanās NATO liks koriģēt sistēmu?

Drošības komitejas viedoklis ir, ka mums Somijā joprojām jāturas pie vispārējās drošības pieejas, mums joprojām ir jāveido savas pašu aizsardzība spējas valsts līmenī, taču mums ir nepieciešama arī starptautiska sadarbība. NATO mums sniedz “platākus plecus” gatavībai, sniedz, protams, atturēšanu. Mēs jau raudzījāmies uz savu drošības modeli kā uz šķērsli dažām ļaunām idejām par Somiju, taču tagad NATO sniedz mums vēl platākus plecus šajā ziņā. Mēs tik un tā paturēsim visaptverošo drošību, taču tagad, esot NATO, zināsim, ka nepaliksim vieni, ja notiktu kaut kas slikts, zināsim, ka esam daļa no ģimenes.

NATO mūsu reģionā pārceļ uzsvaru no pretinieka atturēšanas uz teritorijas aizsargāšanu. Bet vai Somijai šāda stratēģija nav bijusi visu laiku?

Jā, tā bija arī pirms pievienošanās NATO un paliks arī turpmāk.

Koncepcija paredz septiņas sabiedrībai vitāli svarīgas funkcijas. Pastāstiet, lūdzu, par tām plašāk, piemēram, kā panākat sabiedrības “psiholoģisku noturību” vai kas ir “vadības kvalitāte”? Kā to var nomērīt?

Ja par nomērīšanu – šīs lietas tiek novērtētas gada ziņojumā prezidentam un valdībai, taču tā ir klasificēta informācija. Bet par psiholoģisko noturību ir labs jautājums. Mēs esam atklājuši, ka tam pašlaik ir pat lielāka nozīme, nekā mēs apzinājāmies agrāk. Jau Covid-19 parādīja, ka pandēmija to ļoti smagi ietekmēja un arī pēc vairākiem gadiem arvien paliek fonā. Kad krievi uzbruka Ukrainai, mums joprojām turpinājās arī kovida pandēmija.

Mums ir jābūvē sava sabiedrība tā, lai varam tikt galā ar vairākām krīzēm vienlaikus. Tā arī ir viena no pēdējo pāris gadu mācībām. Un psiholoģiskā pretošanās spēja ir kaut kas tāds, ko mēs savā ziņā mācām, taču arī audzējam pilsoņos. Tas ir jautājums par uzticēšanos. Ka cilvēki uzticas, ka valdība pratīsies izdarīt savus darbus un citas sabiedrības daļas spēj parūpēties par savējiem, lai sabiedrība funkcionētu, lai arī kāda krīze nāktu.

Protams, ka liela daļa no šīs psiholoģiskās noturības ir mūsu griba aizstāvēt savu valsti. Taču arī uzticēšanās, ka mūsu modelis strādā, ka mēs saprotam, kā tas ir veidots, un kāda loma tajā ir dažādiem cilvēkiem, dažādām valsts iestādēm un arī, piemēram, dažādām nevalstiskām organizācijām. Kad piedzimstam Somijā, mēs savā ziņā izaugam līdz sistēmai, un viena svarīga daļa tajā ir mūsu obligātais militārais dienests. Mēs saprotam, kā tas strādā.

Taču tajā pašā laikā, manuprāt, mums ir jāparaugās arī tālāk nākotnē, un izskatās, ka mūsu demogrāfiskā struktūra mainīsies. Mums ir arvien mazāk cilvēku, kuri ir piedzimuši Somijā, mums vajag arvien vairāk cilvēku no ārzemēm, kuri nāktu strādāt Somijā. Mums arī viņi ir jāizglīto, kā ir uzbūvēta un kā strādā mūsu sistēma.

Nopietns uzdevums, ņemot vērā, ka jūsu sistēma patiesībā ir unikāla. Kā jūs to paveiksiet?

Labs jautājums! To mēs apspriežam arī Drošības komitejā. Izglītošana sākas jau skolā. Tā ir savā ziņā visas dzīves pieredze, un tās veidošana sākas jau bērnībā. Bet cilvēkiem, kuri ierodas no ārzemēm, piemēram, strādāt biznesā, mums ir dažādi kursi – reģionālie un nacionālie aizsardzības kursi –, uz kuriem viņus aicinām. Tas ir viens veids, kā to darīt. Protams, visus sasniegt caur šo sistēmu nevar, taču mums ir arī daudz nevalstisko organizāciju, kuras strādā šajā jomā.

Un kāda vieta šajā sistēmā ir nevalstiskajām organizācijām?

Ļoti svarīga. Somijā mēs ļoti daudz paļaujamies uz nevalstiskām organizācijām, un tās ir pārstāvētas arī Drošības komisijas darbā. Tās ir daļa no gatavības darba. Tām ir svarīga loma no augšējā politiskā, ministru līmeņa caur visu komandķēdi līdz reģionālajam un vietējam līmenim.

Īsi pastāstiet, lūdzu, ko tieši dara jūsu komiteja.

Drošības komitejai nupat, 1. februārī, bija desmitā dzimšanas diena. Tajā ir 24 locekļi, starp kuriem ir visi pastāvīgie ministriju sekretāri un arī prezidenta biroja pārstāvis, seši drošības administratori – policijas, robežsardzes, militārie, un tā tālāk, daži speciālisti no premjerministra biroja. Un varbūt interesantākais Somijas modelī – mums ir pārstāvēts arī bizness, un biznesa dzīvi pārstāv Valsts rezervju aģentūras vadītājs un arī Valsts rezervju padomes priekšsēdētājs.

Un nevalstiskās organizācijas pārstāv viens rotējošais pārstāvis, ik pēc diviem gadiem tas ir vai nu Somijas Sarkanā krusta, vai Nacionālās aizsardzības apmācības asociācijas vai Nacionālās glābšanas asociācijas vadītājs.

Protams, ka NVO lauks ir milzīgs, tāpēc to palīdzībai mums ir Nevalstisko organizāciju sekretariāts, kas atbalsta šo pārstāvju darbu. Sadarbojamies ar viņiem ik dienas vai ik nedēļu, un tas ir, kā iesaistām nevalstisko organizāciju redzējumu Drošības komitejas darbā.

Latvija ievieš valsts dienestu. Nevaram kopēt ne somu, ne kādu citu modeli, taču kuras būtu vissvarīgākās lietas, kuras jūs ieteiktu izdarīt pareizi?

Jums ir taisnība, ka nav jākopē, un tas patiesībā vienmēr ir bijis viens no galvenajiem maniem vēstījumiem, ka mūsu sistēma der mums un nevar derēt jebkuram citam, taču mēs esam labprāt gatavi dalīties mūsu pieredzē un arī gūtajās mācībās. Jo, kaut gan esam apmierināti ar savu modeli, vēl ir daudz darāmā tā īstenošanā.

Kas latviešiem varētu noderēt no mūsu sistēmas, ir, manuprāt, piemēram, tā izglītības daļa, kurā mēs mācām, kāda loma dažādiem dalībniekiem ir gatavības jomā. Es ar to domāju nevis valsts amatpersonas, kurām tas pienākas pats par sevi, bet gan biznesa pasauli, jo bez biznesa daļas, bez privātā sektora mūsu modelis nestrādātu. Un arī to, kā strādājam ar NVO. Tās būtu tās dažas lietas, kurām varētu pievērst uzmanību.

Kā jūs iesaistāt privāto sektoru?

Viena no atslēgas lietām ir, protams, mūsu obligātais militārais dienests. Katrā ģimenē Somijā ir kāds, kurš ir izgājis obligāto militāro dienestu, un tas ir veids, kā ieaugam sistēmā. Arī mans dēls pašlaik pilda obligāto militāro dienestu, un otrs dēls plāno iet dienēt.

Bet viena svarīga lieta, ko parasti iesaku citām valstīm, ir paraudzīties, kā mēs organizējam reģionālos aizsardzības kursus. Mums ir nacionālie aizsardzības kursi, kas ir augstāka līmeņa apmācība, taču tie ir diezgan gari – trīsarpus nedēļas. Bet reģionālie ir vienas nedēļas kursi, kuros mācām, izglītojam un trenējam dažādus atslēgas spēlētājus reģionālajā līmenī, kā sabiedrība ir organizēta, ja notiek kaut kas ļauns, un kāda loma katram, piemēram, biznesa uzņēmumiem ir kopējā gatavības laukā. Domāju, ka tas varētu būt viens instruments, kam varētu pievērst uzmanību.

Vaicājāt par Drošības komitejas lomu. Gribētu izcelt vienu lietu – komitejā nav politiķu. Tā ir civildienesta ierēdņu un arī biznesa un NVO pārstāvju komiteja. Un komitejas darbs ir dot padomus un atbalstīt valdības un ministriju darbu. Īsumā var pateikt, ka komiteja pārrauga visaptverošas drošības modeli Somijā.

Bet metode ir pašvaldību un reģionu problēmu, vēlmju un arī padomu iekļaušana komitejas darbā, to apzināšana un varbūt pasniegšana lēmumu pieņēmējiem. Un metode ir arī to apspriešana kopīgā 24 pastāvīgo locekļu sanāksmē pie apaļā galda un izlemšana, kura lieta jārisina kurai ministrijai vai administrācijai, kuras tad pie tā strādā. Tā ka tas strādā abos virzienos – augšup pie politisko lēmumu pieņēmējiem un lejup pašu komandķēdē, taču arī no reģioniem un municipalitātēm, un otrādi. Tā ir dalīšanās ar informāciju un ar situācijas apzināšanos – kāda ir situācija, kurp virzāmies, kādus resursus mums vajadzēs nākotnē.

Tātad mums vajag šādu instrumentu Somijā, kas raugās nākotnē un arī plašāk ģeogrāfiski – kas notiek mums apkārt, kur mums jāpastiprina sava gatavība. Un to var izmantot arī valdība krīžu pārvaldībai. Tas labi der ilgtermiņa plānošanai, un to var izmantot arī krīžu pārvaldīšanai.

Taču, es domāju, tuvākajā nākotnē pievērsīsim uzmanību arī dažām lietām mūsu sistēmā, kuras vajadzētu padarīt efektīvākas. Tāpēc ka mūsu sistēmā lēmumu pieņemšana gatavības jomā ir ļoti izkliedēta. Labi, katram ir loma, taču jāņem vērā, ka mūsdienās krīzes parasti nenāk vienas. Mums ir jābūt sagatavotiem vairāku krīžu situācijām. Piemēram, joprojām turpinājās kovids, kad Krievija uzbruka Ukrainai. Tāpēc mums vajag instrumentu, kā izmantot ierobežotos resursus, lai tiktu galā ar šādām situācijām. Drošības komiteja ir viena daļa no tā, taču nepieciešama arī politiska lemšana, un mums Somijā jāparaugās, vai politiskās lemšanas procesu var atbalstīt varbūt labāk, nekā tas darīts līdz šim.

Kas no šodien seminārā apspriestā izraisīja auditorijas vislielāko interesi?

Semināra temats bija izturības veidošana un kā mēs to darām Somijā. Mēs nekad nevaram zināt, cik daudz laika mums ir līdz nākamajai krīzei. Semināra ideja ir dalīties ar pieredzi un redzējumu, kurp ejam. Piemēram, tagad, kad esam daļa no NATO ģimenes, daļa no NATO valstu ķēdes – ka visu šīs ķēdes posmu izturība ir tik vienādi augsta, cik vien var būt. Tāpēc jādalās pieredzē. Somijā mēs to darām tā, Latvija – tā, un ko varam viens no otra mācīties, kādi projekti notiek, piemēram, arī šeit.

Šodien bija vairāki jautājumi par obligāto dienestu un rezervistu sistēmu Somijā, protams. Es zinu, ka jūs arī pie tā strādājat Latvijā. No mūsu puses – pašlaik Somijā pastiprinām situācijas apzināšanās sistēmu, lai mums ir laba situācijas aina no pašvaldībām, caur reģioniem un līdz pat politiskajam līmenim, un otrādi. Un šodien, piemēram, patiešām interesanta bija Jelgavas pilsētas prezentācija, man tā tiešām patika, jūs darāt patiešām labu darbu! Tā ka tā ir abvirziena pieredzes mācīšanās.

Mēs veltījām apmēram stundu mūsu obligātā militārā dienesta iztirzāšanai un kā savā ziņā integrējam sistēmā Somijas pilsoņus un arī nevalstiskās organizācijas, arī brīvprātīgo militārās mācības. Par to bija ļoti labi jautājumi. Mūsu sistēmas ir mazliet atšķirīgas, un, manuprāt, vienmēr ir kaut kas, ko mācīties. Es patiešām novēlu jums iespējas integrēt sagatavotības laukā biznesa dzīvi un nevalstiskās organizācijas. Jo vismaz mums Somijā tas ļoti labi noder.

Jūs virzījāties uz NATO kopsolī ar Zviedriju. Ko Somijā domā par Zviedrijas uzņemšanas aizkavēšanos? Un droši vien zināt arī, kā uz to skatās zviedri.

Mēs ļoti daudz sadarbojāmies ar Zviedriju gatavībai un arī militāri. Varu runāt tikai par sevi – man ir vilšanās, ka Zviedrija pašlaik vēl nav dalībvalsts. Domāju, ka itin drīz būs.

Vai līdz NATO sanāksmei Viļņā?

Es ceru. Man tiešām nepatīk pareģot, taču es ceru.

Ja par sajūtu Somijā – mēs, protams, esam priecīgi, ka esam daļa no ģimenes un mums vairs nav jāraizējas, ka mūs atstās vienus, ja notiks kaut kas slikts. Mēs jau atbalstām arī Zviedrijas uzņemšanu un ceram, ka viņi itin drīz arī būs daļa no ģimenes. Ja par zviedru skatapunktu – cilvēki Zviedrijā, ar kuriem strādāju, par mums priecājas un arī cer, ka itin drīz būs dalībvalsts. Neredzu nekādu stresu – kas nu notiks un kā nu būs?! Sadarbība turpinās diendienā.

Krievijas televīzijas propagandisti nupat brīdina zviedrus, ka viņi esot nāves briesmās, jo nonākuši “pilnīgā NATO aplenkumā”. Ko zviedri par to teiktu?

(Smejas) Nedomāju, ka zviedri tā jūtas, neesmu neko tādu pamanījis.

Pirmīt minējāt, ka vienmēr jāapzinās situācija arī ģeogrāfiskajā apkaimē. Kā jūs novērtētu Krievijas militāro apdraudējumu Somijai un mūsu reģionam?

Nu, ja paraugāmies uz situāciju, viņi pašlaik ir itin smagi iesaistīti Ukrainā. Bet esmu daudz braukājis pa Somiju un daudzviet runājis par to, kā mēs redzam situāciju pašlaik un kam vajadzētu būt gataviem. Domāju, ka Arktikas reģiona aspekts kļūs svarīgāks gan NATO pusei, gan ilgākā termiņā noteikti arī Krievijai, kura, domāju, nostiprinās militāro klātbūtni Somijas pierobežā.

Pašlaik gan laikam vēl nav pastiprinājuši.

Vēl nav.

Bet bija draudējuši ar “pretpasākumiem”, ja Somija iestāsies NATO. Vai kaut kādi ir bijuši?

Nekā pieminēšanas vērta, taču ir bijuši, piemēram, kiberuzbrukumi, un tie turpinās nepārtraukti. Tā ir jūsu valstī, un mūsējā arī – tas ir savā ziņā nepārtraukts process.

Esmu itin lepns, ka pagājušogad un šogad esam redzējuši mazliet mazāk iespējamo hibrīdoperāciju pret Somiju saistībā ar iestāšanās NATO procesu. Daļēji tāpēc, ka bijām labi sagatavojušies, un daļēji varētu būt tāpēc, ka viņu ļaudis ir aizņemti citur. Un vēl varbūt arī tāpēc, ka mūs neuzskata par apdraudējumu. Un tas ir arī somu domāšanas veids – ka vēlamies parūpēties par savām lietām un būt daļai no ģimenes un neradām nekādu apdraudējumu Krievijas pusei.

Kā, jūsuprāt, noritēs karš Ukrainā tuvākajā nākotnē? Un vai redzat tam galu?

Kā teicu, man patiešām nepatīk pareģot. Taču, labi, man ir militāra pieredze. Un no militārā viedokļa es varētu teikt, ka būtu labi sagatavoties ilgam karam. Un tas var dažādi ietekmēt Eiropu. Piemēram, pieredzējām enerģētisko krīzi, taču tas var uz kādu laiku ietekmēt arī, piemēram, ekonomiku. Es ceru, ka izdosies atrast risinājumu, kā karu izbeigt, taču būtu labi sagatavoties ilgākam karam. Pašlaik karojošās puses ir ļoti tālu no tā, lai sāktu sarunas. Drošības komitejas darbā mēs to ļoti cieši vērojam, tas ietekmē mūsu virzību, un, jā, godīgi sakot, gatavojamies redzēt ļoti ilgu karu.

Kas notiks ar Krieviju pēc kara – nevis “pēc Putina”, bet gan pēc kara?

Labs jautājums… Tas arī ir mūsu darbs – vērtēt situāciju un veikt riska novērtēšanu – , taču tas nav publisks. Taču mēs esam sagatavojušies dažāda veida scenārijiem. Sliktākais scenārijs, protams, būtu kaut kāda veida pilsoņu karš, ja Krievija sadalītos. Taču mēs esam gatavi dažādiem scenārijiem, un, domāju, ir labi, ka izmijam pieredzi ar draudzīgām valstīm un savus redzējumus par iespējamajiem scenārijiem, un kam mums būtu jābūt gataviem.

Vai, jūsuprāt, Krievijas sadalīšanās būtu sliktākais scenārijs?

Nezinu, vai tas būtu sliktākais, taču mums ir jābūt sagatavotiem dažādiem scenārijiem.