2023_04_Sarma-Klavina-foto.png
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Jānis Endzelīns ielika pamatus baltistikai un atstāja mantojumā vienotu latviešu literāro valodu
1873. gadā, kad latvieši gatavojās Pirmajiem vispārējiem dziesmu svētkiem, Kauguru pagasta Mičkēna — jā gan, Vidzemē māju nosaukumi mēdz būt vienskaitlī — saimnieku Mārča un Kristīnes Enzeliņu ģimenē 22. februārī piedzima otrais dēls Jānis, nākamais izcilais, pasaulē pazīstamais valodnieks.
Tēvs 1862. gadā no grāfa fon Mengdena par lielu naudu bija izpircis 86 desetīnas (~88 ha) zemes un iekopis priekšzīmīgu saimniecību. To vēlāk mantoja vecākais dēls Hermanis, bet vidējais dēls Jānis un jaunākais dēls Augusts varēja skoloties.
Interese par valodām kopš jaunības
Pēc Kauguru pagastskolas, kur zēni mācījās bogstābus (lasīšanu), katķismus (ticības mācību), historiju (vēsturi), turnēšanu (vingrošanu), ceiķināšanu (rēķināšanu), vācu un krievu valodu, turpmākās gaitas Mičkēna Jāni veda uz Valmieras apriņķa skolu, kur visas mācības bija vācu valodā; tur viņš sāka apgūt arī sengrieķu valodu. Vēlāk, mācīdamies Rīgas pilsētas ģimnāzijā, grieķu un latīņu valodu jaunais Endzelīns jau prata tā, ka varēja atdzejot grieķu un romiešu dzeju un rakstīt dzejoļus. Viņa tulkojumus 1892. gadā ar pseidonīmu Kaugurietis publicēja žurnāls Austrums. Neliels ģimnāzistu pulciņš mācījās arī lietuviešu valodu. Pētnieka interese par savu, latviešu, valodu pamodās, kad jauneklis pēc ģimnāzijas beigšanas 1893. gadā pusgadu strādāja par mājskolotāju Iļģu muižā pie Grobiņas. Tur ļaudis runāja citādi nekā viņa dzimtajā Valmieras pusē.
