Brīvdienās ar dronu filmējām ainavu, kas veidojusies miljoniem gadu laikā, bet var aiziet postā jau šajā desmitgadē. Sacīju kolēģiem, ka nevarēju laist garām izdevību atgriezties Oak Flat, jo tā var būt pēdējā reize manā dzīvē, kad speru kāju šajā apaču indiāņu svētvietā. Bet kolēģis atbildēja — ne tu vienīgā, drīz neviens un nekad vairs nevarēs te spert kāju, ja tiesa atļaus šo vietu pārvērst gigantiskā vara raktuvē.
Iemesls bēdīgs, taču brauciens bija skaists. Tieši tagad tuksnesis zied. Pat vēl košāka krāsu bagātība — dzeltens, zils, sārts, mēļš — nekā vasarās mūsu pļavās! Šoziem nokrišņu bija pārpārēm, tāpēc pavasaris nāk ar «superziedēšanu», kā to šeit dēvē.
Priecējot acis, aizdomājos, ka «tuksneša» vārds ir pārāk kategorisks un netaisns. Tuksnesis taču nav tukšs! Sonoras tuksnesis, kas ieskauj Fīniksu un plešas abpus ASV un Meksikas robežai, ir mājvieta pāris tūkstošiem augu sugu.
Lielākais krāšņums ir saguaro — kaktuss, kas aug vienīgi šeit, viskarstākajā Ziemeļamerikas tuksnesī. Saguaro ir kā varens smuidrs koks ar zaru rokām, viscaur noklāts adatām. Aug tik lēni, ka desmit gadus vecam stādiņam nebūs ne pieci centimetri, taču staltākie saguaro izslejas pat 18 metrus. Pirmo «roku» izlaiž tikai pusgadsimta vecumā, bet kaktusiem tas nav pat pusmūžs, jo zaļie milži dzīvo 150—200 gadus. Visinteresantākais fakts, ko uzzināju botāniskajā dārzā, — liels saguaro var uzņemt pat sešas tonnas ūdens, izplešoties gluži kā akordeona plēšas! Tagad gaidu maiju, kad saguaro ziedēs. Katrs zieds uzplaukst naktī un rotājas tikai vienu dienu, lai vēlāk nobriestu gardā sārtā auglī.
