Kā rīkoties X stundā?

Valdība un pašvaldības pašlaik strādā, lai stiprinātu civilās aizsardzības sistēmu. Lai būtu kas vairāk par sirēnām un «72 stundu somām»

Pērn pavasarī pārgājiena preču un makšķernieku veikalu plaukti tukšojās kā nekad — cilvēki steidzās sakomplektēt visu nepieciešamo izdzīvošanai ārpus mājām bēdīgi slavenajā 72 stundu somā. Tas bija vieglākais, ko neziņā un bailēs varējām darīt Latvijā, kamēr Krievija no trim dažādiem virzieniem mēģināja ieņemt neatkarīgo Ukrainas valsti.

Nedaudz vēlāk, kad varonīgā ukraiņu tauta nepārprotami pierādīja, ka savu zemi tāpat vien neatdos, un krievu karaspēkam nācās atkāpties no Kijivas, samazinājās arī bailes no kara Latvijā, un sākām patērēt iekrātos ūdens, sāls un griķu krājumus.

Taču, kamēr mūsu bruņotie spēki ik gadu simulē kaujas situācijas un gatavojas iespējamam iebrukumam no kaimiņiem, mēs, iedzīvotāji, paļaujamies uz to, ka viņi mūs sargās. Taču, pašiem gādājot par sevi, arī mēs varam pielikt savu artavu kopējo kaujas spēju stiprināšanai. Ja X stunda pienāktu, kā mēs vispār uzzinātu, ka sācies karš un kas ir pirmais, kas jādara? 

Ir skaidro, kāds līdz šim ir bijis civilās aizsardzības mehānisms un kas vēl nepieciešams, lai kara situācijā mēs būtu gatavi reaģēt?

Kā uzzināsim par briesmām?

Ja paveiksies un rīta agrumā mūs neuzmodinās sprādzienu skaņas, tad par kara sākšanos uzzināsim, izdzirdot trauksmes sirēnas. 164 visā Latvijas teritorijā uzstādītās iekārtas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ik pa laikam testē. Taču, ja tās skan bez iepriekšēja brīdinājuma, jāreaģē ir uzreiz — jāieslēdz radio vai televīzija, kur atbildīgās iestādes ziņos par notikušo.

Bet ne tikai. Kara gadījumā iedzīvotājus plānots apziņot arī ar īsziņu palīdzību. Kad pērn septembrī Aizsardzības ministrija mācībās AMEX 2022 šo iespēju izmēģināja, atklājās sistēmas trūkumi. Ziņas nāca lēni — daži tās saņēma vairākas dienas vēlāk, bet citi nesaņēma vispār. Turklāt lielās pārslodzes dēļ uz brīdi bija traucēta īsziņā norādītās vietnes Sargs.lv darbība — sistēma tik lielu pieprasījumu skaitu traktēja kā kiberuzbrukumu. 

Lai šāda situācija neveidotos reālu draudu gadījumā, Latvijā plānots ieviest šūnu apraides sistēmu. Tā ir jauna tehnoloģija, kas ļauj «sekunžu laikā nosūtīt informatīvo ziņojumu par to, kā vajadzētu rīkoties cilvēkiem, kuri atrodas konkrētā apdraudējuma teritorijā,» stāsta Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Igors Rajevs (AS). Tehnoloģiju varēs izmantot visi trīs Latvijas mobilo sakaru operatori, turklāt tā ir maksimāli droša — ziņu nevarēs «nodžemot, modificēt vai kādā citā veidā ar to operēt», saka Rajevs. 

VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Ivars Nakurts skaidro, ka sistēma vadās pēc ģeogrāfiskas lokācijas, tāpēc informācija uzreiz tiek nosūtīta visiem noteiktā teritorijā esošajiem cilvēkiem. Turklāt apziņošana ir aktīva ilgstoši — kamēr vien apdraudējums ir spēkā, informācija tiek nosūtīta uz katru mobilo tālruni, kas apdraudējuma laikā ierodas skartās teritorijas robežās. Pakalpojums būs pieejams arī ārzemju numuriem.

Likums, kas ļauj šādu tehnoloģiju ieviest un izmantot, tika pieņemts gada sākumā. Tagad Iekšlietu ministrijas informācijas centrs gatavo prasības un specifikācijas iepirkumam. Termiņš pagaidām nav noteikts, taču «ļoti ceram, ka mums izdosies to visu pabeigt līdz šā gada beigām», saka Rajevs.

Papildus pašvaldībām jānodrošina arī citas saziņas iespējas. Rīgas domes Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Gints Reinsons stāsta, ka, piemēram, galvaspilsētā kā alternatīva ir iecerēta mobilā lietotne — ar tās palīdzību iedzīvotājus varētu informēt nepārtraukti un reālā laikā. Tomēr šāda opcija pagaidām ir tikai diskusiju līmenī. 

Taču arī tad, ja nobrūk visas iespējamās telekomunikācijas, iedzīvotāju apziņošana tiktu organizēta pašvaldību līmenī ar skaļruņu un policijas palīdzību, papildina Reinsons.

Ko darīt, ja trauksme?

Krīzes situācijā «gan valsts struktūras, gan pašvaldība» uzreiz informēs par to, «kur var pulcēties, kur evakuēties, kur saņemt informāciju», saka Reinsons. Pašvaldības atbildīgie dienesti informēs par tuvākajiem informācijas un palīdzības punktiem jau konkrētā apkaimē, piemēram, Āgenskalnā, Teikā un Juglā. 

Ja iedzīvotājiem būs jāpamet mājas un jādodas uz drošāku valsts reģionu, pašvaldībai būs uzdevums parūpēties par visiem — tiem, kas ar personīgo transportu spēj evakuēties pašu spēkiem, tiks dotas precīzas norādes, kā to darīt drošāk. Cilvēki ar kustību traucējumiem un «labklājības departamenta redzeslokā esošie» tiks savākti no mājām, norāda Reinsons. Bet pārējiem evakuācijas transports tiks organizēts no pašvaldības noteiktās pulcēšanās vietas.

Lai process noritētu organizēti, gada sākumā Ministru kabinets grozīja noteikumus, kas paredz, ka līdz gada beigām pašvaldībām ir jāpapildina savi civilās aizsardzības plāni ar detalizētu rīcību militāra iebrukuma gadījumā, stāsta Nakurts. Pašvaldībām būs jāpārskata evakuācijas plāni un jāatjauno pulcēšanās vietu saraksts — tas palīdzēs VUGD efektīvāk organizēt pieejamo transportu un spēju nogādāt iedzīvotājus pašvaldības iezīmētās potenciālās pulcēšanās un izmitināšanas vietās.

Kur patverties?

Savulaik valsts esot atteikusies no bumbu patvertņu uzturēšanas, tāpēc mums «situācija kā Kijivā vai Harkivā» būtu «izaicinājums», secina Rajevs. Iedzīvotājiem, visticamāk, tiktu dotas norādes nepamest dzīvojamās telpas, atrasties tālāk no logiem un aplīmēt tos ar līmlentēm, lai izvairītos no šrapneļu un šķembu ievainojumiem. Tas būtu «vispareizākais», uzskata Reinsons. Jo «iedzīt kādu 602. sērijas pagrabā» būtu bīstami — mājai sabrūkot, cilvēki varētu tikt iesprostoti, un tas vēl vairāk apgrūtinātu glābšanu.

Pie precīzām vadlīnijām — kāda tipa ēkas ir drošas un var tikt izmantotas kā patvertnes — šobrīd strādā Iekšlietu un Aizsardzības ministrija. Lai gan redzam, ka Ukrainā no raķešu triecieniem paglābj tieši pagrabi, Reinsons par to drošību ir piesardzīgs. Esot jāvērtē katrs objekts atsevišķi, jo pagrabam jābūt aprīkotam ar ventilāciju, ūdens apgādi un sanitārajiem mezgliem, vēlams — ar vairākām izejām.

Rajevs saka, ka pie šīs problēmas šobrīd tiek strādāts, meklējot gan tūlītējus, gan ilgtermiņa risinājumus. Vispirms katrā pašvaldībā tiek apzinātas ēkas un būves, kuras būtu piemērojamas patvēruma nodrošināšanai. Piemēram, Nacionālajā bibliotēkā ir pazemes autostāvvieta — tā spēj nodrošināt vienu no vairākiem iespējamajiem aizsardzības līmeņiem. 

Taču Rīgā, piemēram, saraksts ar šādām būvēm vēl nav tapis, jo situācija «ir diezgan bēdīga», secina Reinsons. Tikmēr Igaunijas sabiedriskais medijs ERR ziņo, ka Igaunijā ir apzinātas, ar identifikācijas zīmēm aprīkotas un interaktīvā kartē iezīmētas 100 publiskas patvertnes un pulcēšanās vietas, tostarp tuneļi, pazemes autostāvvietas un citas vietas, kuras neparedzētos gadījumos kopumā var uzņemt aptuveni 60 tūkstošus cilvēku. Medijs ziņo, ka Igaunijas valdībai ir iesniegti priekšlikumi, kā tuvāko desmit gadu laikā patveršanās iespējas paplašināt līdz iespējai izmitināt līdz 730 tūkstošiem cilvēku. Reinsons uzskata, ka arī Latvijā šādam sarakstam būtu jābūt publiski pieejamam, taču pagaidām Rīgā vēl tikai notiek darbs pie šādu būvju apzināšanas — darbu plānots pabeigt šogad. 

Nakurts stāsta, ka Latvijā ir arī apņemšanās noteikt prasības daudzdzīvokļu namu pagrabiem, lai tie tiktu pielāgoti pagaidu aizsardzībai. Protams, tie nekalpo kā civilās aizsargbūves un nevar pasargāt no ēkas sabrukuma, bet tie «noteikti paglābs no tieša šāviņa ēkā vai no blakus esošiem sprādzieniem», vismaz īslaicīgi, secina Nakurts. 

Taču ilgtermiņa risinājumi ir izaicinošāki — Ekonomikas ministrijā ir iniciatīva grozīt būvnormatīvus un noteikt pienākumu jaunu ēku celtniecībā izbūvēt patvertnes. Tam gan būtu ekonomiskas sekas, un iecere būtu jāsaskaņo ar būvniecības nozari, kas saprot — «ja Latvijā šādu prasību noteiks, komersanti var aizplūst prom uz Igauniju uz Lietuvu», norāda Nakurts. 

Rajevs kā piemēru min Somiju, kur patvertnes miera laikā tiek izmantotas citiem mērķiem — kā autostāvvietas vai sporta zāles. Atsevišķā nodalījumā ir saliktas «minimāli nepieciešamās lietas», turpat izveidota nepieciešamā ūdens filtrācijas sistēma, gaisa padeve un citas vajadzības.

Vai būs, ko ēst un dzert?

Gultas, segas, spilveni, ūdens, pārtikas krājumi, elektroģeneratori un citas lietas — tās ir tikai dažas preces, kas būs nepieciešamas lielā daudzumā brīdī, kad improvizētā patvertne pildīsies ar cilvēkiem. Šodien ar to būtu problēmas, jo līdz šim pašvaldības neieguldīja līdzekļus materiālo rezervju veidošanā, un arī valstij pēdējo gadu laikā tā «nav bijusi prioritāte», saka Rajevs. 

Taču izmaiņas būs. Nakurts stāsta, ka ir paredzēts grozīt normatīvos aktus, lai pašvaldības tiktu iesaistītas materiālo rezervju veidošanā. Arī nupat apstiprinātajā valsts budžetā Ekonomikas ministrijai ir piešķirti līdzekļi rezervju veidošanai un pirmās nepieciešamības rūpniecības preču iepirkšanai. 

Taču tas nav vienīgais papildu pienākums, kas pašvaldībai jāuzņemas līdz ar minētajiem Ministru kabineta noteikumu grozījumiem — tām tagad ir pienākums apzināt krīzē potenciāli izmantojamus savus un savā teritorijā esošo uzņēmumu resursus. Tā kā kara gadījumā valstī tiktu izsludināts izņēmuma stāvoklis (īpašs tiesisks režīms, kas nosaka pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu «tiesības, ierobežojumus un īpašos pienākumus»), pašvaldībām ir jāsaprot, kuri komersanti varēs iesaistīties un palīdzēt ar izejvielām, transportu, pakalpojumiem un ēdienu. Ja kādai būvniecības firmai pieder buldozers un ekskavators, «ir skaidrs, ka tie ir resursi, kurus kara laikā varētu izmantot», piemēru min Rajevs. 

Nakurts uzsver arī vietējo zemnieku lomu, kuri varētu palīdzēt ar pārtikas nodrošinājumu, apgādi, kā arī degvielu. 

Resursi ir provizoriski, jo neviens nevar garantēt, ka kara laikā tie būs pieejami — komersants var pateikt, ka viņam transporta vairs nav vai uzņēmums jau ir slēgts, tāpēc mums «jāiegūst pēc iespējas lielāka informācijas bāze», saka Nakurts. Šos resursus plānots attēlot kartē, lai tie būtu vizuāli pieejami gan VUGD, gan militārajam spārnam.

Tāpat noteikts, ka pašvaldībām ir jāizvērtē un jāapzina tās pārvaldībā esošie kritiskie pakalpojumi — ūdens un siltuma apgāde, elektrība — un jānovērtē iespējas, kā šo pakalpojumu vajadzības gadījumā atjaunot vai nodrošināt citādā veidā.

Kas rūpēsies par cilvēkiem?

Taču ar patveršanos un materiālajām rezervēm vien nepietiek. Kad skola vai kultūras nams kļūst par evakuācijas centru, ir jāparedz, «kurš ir atbildīgais, kurš nodrošina sabiedrisko kārtību un drošību, kurš pirmo medicīnisko palīdzību,» saka Nakurts. 

Un tieši personāla trūkums visās jomās ir akūtākais jautājums. «Uz darbu var neatnākt kritisko pakalpojumu sniedzēji, glābšanas dienesti, mediķi.» 

Arī Rajevs prognozē cilvēku trūkumu — šobrīd pierobežas krīzē vai plūdu gadījumā palīgā steidzas zemessardze un armija, bet kara gadījumā tie abi būs aizņemti valsts aizstāvēšanā. Īpaši aizņemti būs arī VUGD un policisti, kas nodrošinās sabiedrisko kārtību. Turklāt ir jāsaprot, ka, visticamāk, «vietējais pašvaldības policists vienlaikus ir arī zemessargs un viņš, iespējams, strādā arī brīvprātīgajā valsts ugunsdzēsības komandā», norāda Rajevs. Tāpēc svarīgi, ka pašvaldības regulāri apzina reālo situāciju un atjauno savas datubāzes, lai apdraudējuma gadījumā būtu skaidrs, uz kuriem cilvēkiem kādos gadījumos var paļauties un kādu atbildību no kura var prasīt.

Nakurts atzīst, ka pašreizējā cilvēkresursu trūkuma situācijā Latvijā «bez brīvprātīgo organizāciju iesaistes neiztikt». Tāpēc šobrīd tiek aktivizēta sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, un nākotnē plānots mācībās iesaistīt biedrības Latvijas Sarkanais Krusts, Latvijas Skauti un gaidas, Latvijas Platforma attīstības sadarbībai, Gribu palīdzēt bēgļiem un citu organizāciju pārstāvjus.

Gribu palīdzēt bēgļiem pārstāve Solveiga Čakstiņa, kas piedalījusies Iekšlietu ministrijas organizētajā sanāksmē, atzinīgi vērtē vēlmi iesaistīt nevalstiskās organizācijas, taču uzsver, ka svarīgākais ir tas, lai sadarbība nav tikai formāla.

Arī VUGD, kas jau gadiem ir sūdzējies par aprīkojuma, personāla un līdzekļu trūkumu, ir cerības uz pārmaiņām. Tagad dienestiem ir pievērsta lielāka uzmanība, tiek būvēti katastrofu pārvaldīšanas centri un pirmais poligons mācībām lauka apstākļos ķīmisko avāriju seku likvidēšanai, kā arī piešķirta nauda lielākam atalgojumam. Lai gan izmaiņas ir lēnas un nelielas, svarīgākais, lai tās nav «kampaņveidīgas», bet «ar ilgtspējas zīmi», saka Nakurts. Sadarbības sanāksmēs ar kolēģiem Lietuvā un Polijā brīžiem esot pat kauns, jo kaimiņos dienesti cīnās par attīstību — digitalizāciju, algas pielikumu, tikmēr Latvijā — par pamata nodrošinājumu. Vissāpīgākais jautājums ir personāls. «Ja jaunietis grib būt ugunsdzēsējs vai karavīrs, tie apstākļi, ko viņam piedāvā militārais spārns un ko piedāvā Iekšlietu ministrijas spārns, ir nesamērojami — mēs esam ārpus konkurences, sliktā nozīmē,» saka Nakurts.

No augšas uz leju

Kamēr nav izstrādāta robusta vadības un koordinācijas sistēma, «viss pārējais ir tukša runāšana», saka Rajevs. To, ka civilās aizsardzības sistēmā «daudzi piedalās, bet neviens nav atbildīgs», pērn konstatēts arī Valsts kontroles veiktajā revīzijā.

Lai situāciju uzlabotu, premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) šā gada sākumā izveidoja tematisko komiteju iekšlietu ministra Māra Kučinska (AS) vadībā. 

Iekšlietu ministra parlamentārais sekretārs Rajevs stāsta, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem šobrīd ir radīt krīžu vadības centru. Detaļas pagaidām ir tikai diskusiju līmenī, taču, ņemot vērā Lietuvas un Igaunijas pieredzi, hipotētiski tā varētu būt 20—40 cilvēku komanda, kas ikdienā monitorētu un analizētu situāciju par visiem Civilajā aizsardzības plānā 36 minētajiem apdraudējumiem. Tieši krīzes vadības centrs būs tas, kas sadarbosies ar dienestiem, vērtēs un analizēs situāciju un apkopoto informāciju nodos lēmuma pieņēmējiem — Ministru kabinetam.

Komitejas izveidei nav viens gala mērķis — tas būs pastāvīgs darbs civilās aizsardzības mehānisma situācijas monitorēšanai, attīstīšanai un pielāgošanai aktuālajai situācijai. Rajevs atklāj, ka liels uzsvars būs tieši uz mācībām, jo «tā ir naiva cerība, ka krīzes laikā mēs sanāksim kopā un visu atrisināsim». 

Sistēmas uzlabošana un ieviešana tiks realizēta pa posmiem — apziņošanas sistēma varētu tikt testēta jau šogad, taču pārējām izmaiņām gala termiņi vēl nav nosprausti. Rajevs sola, ka tas notiks, «tiklīdz sistēma būs gatava».

Reinsons uzsver, ka mūsu «kolektīvā drošība ir atkarīga no katra individuālajām spējām», tāpēc absolūtais minimums katram iedzīvotājam ir iepazīties ar Aizsardzības ministrijas izdoto 72 stundu Kā rīkoties krīzes gadījumā? bukletu. Tas palīdzēšot noorientēties stresa apstākļos. Evakuācijas somai nav obligāti jābūt sakomplektētai, taču jāprot to ātri salikt. Turklāt jāpārliecinās, ka mājās ir viss nepieciešamais — skaidra nauda, dokumenti un pirmās nepieciešamības preces.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem