Nacionālā teātra izrāde Ričards. Nekā personīga — vai tiešām tikai skaļš un izklaidējošs vakars teātrī?
Vardarbība Latvijā ir aktuāla tēma. Mums ir vardarbīgas ģimenes un skolas, vardarbīgi darba kolektīvi un sabiedrība, kas vardarbību nespēj atpazīt un neprot novērst. Par to jādomā, ejot uz jauno Nacionālā teātra iestudējumu — Artūra Dīča Ričards. Nekā personīga teātra mākslinieciskā vadītāja Elmāra Seņkova režijā. Izrāde pārsteidz. Patīkami vai ne — to katram nāksies izlemt pašam.
Artūra Dīča dramaturģijas īpatnība un spēks slēpjas faktā, ka viņš savus varoņus «noraksta» no dzīves. Ričards stipri atgādina notikumus ar mākslas kritiķi Tomasu Pārupu un viņa draudzeni vai Kristapa Strūberga «gadījumu» — pēc tam, kad grupas Singapūras Satīns dalībnieka sieva apsūdzēja viņu vardarbībā, reperis podkāstā klāstīja savu notikumu versiju. Protams, luga ir Dīča iztēle, diez vai dramaturgs gribējis izteikt viedokli tieši par konkrētās ģimenes dzīvi. Un tomēr — viedoklis lugā ir.
Ričards ir antivaronis. Viņa versijai it kā vajadzētu rādīt notikušā pretrunīgumu, tomēr tas, ko izrāde atklāj, ir kā no mācību grāmatas par vardarbību — sākot ar narcistisko personību, draudiem, teroru, manipulēšanu, gaslaitingu (Valsts valodas centrs iesaka terminu latviskot kā prāta apmiglošana). Vardarbība šeit ir gan emocionāla, gan seksuāla, un beigu beigās jautājums, ap kuru luga rotē, — sita vai nesita — kļūst nebūtisks. Izklausīsies briesmīgi, bet iesist nepavisam nav briesmīgākais, ko viens cilvēks var nodarīt otram.
Taču Elmāra Seņkova izrāde ir… neviennozīmīga, un skatītājiem nāksies izlemt, kas svarīgāks — forma vai saturs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.