Lai ir vilcēns!

Aktrise, dzejniece un māksliniece Marija Luīze Meļķe (25) nokļuvusi sabiedrības viedokļu krustugunīs, jo Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps ceremonijā atteicās no apbalvojuma

Trauslā, gaišmatainā Marija Luīze režisora Matīsa Kažas jauniešu drāmā Neona pavasaris nospēlēja galveno lomu, studenti Laini, kura pēc vecāku šķiršanās uzņemas atbildību par jaunāko brāli un nonāk Rīgas pagrīdes naktsdzīvē. Tur viņa arī atklāj savu seksualitāti — iemīlas meitenē Gundā. 

Tikai pusotru mēnesi Jaunā Rīgas teātra kursā pie Alvja Hermaņa pastudējusi aktiermākslu, viņa ar kinolomu pierādīja to pašu, ko jau pusaudžu gados dzejā — talantīga. Savulaik augstu novērtējumu ieguva viņas debijas krājums Nerealizēto potenciālu klubs. 

Harismātiska. Ar trauksmaina introverta garu, kristīgajā audzināšanā noslīpētu sirds atvērtību un suģestējošiem cilvēku attiecību stāstiem ar pasauli, kas izpaužas zīmējumos portālā Satori. 

Marija Luīze tikusi visās augstskolās, kurās līdz šim stājusies: JRT kursā pie Hermaņa, Latvijas Mākslas akadēmijā, Latvijas Kultūras akadēmijā — pēdējais mēģinājums bija dramaturģija. 

26. februāra vakars, kad Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps ceremonijā viņa kāpa pēc gada labākās aktrises balvas, Meļķi uznesa jaunos popularitātes augstumos: turēdama slaidajā plaukstā Kristapa figūriņu, tērpusies kleitā naksnīga okeāna tonī, viņa sacīja, ka ļoti vēlētos to pieņemt un uzskata par lielu pagodinājumu, bet nevar, jo loma, ko atveido godalgotajā filmā, ir homoseksuāla jauna sieviete un šādiem pāriem Latvijas valsts joprojām oficiāli liedz kopdzīves tiesības. Meļķe sacīja, ka balvu ar pateicību pieņems, kad Saeima atbalstīs Dzīvesbiedru likumu, bet pagaidām lūdza to nodot kultūras ministram Naurim Puntulim, kurš gan ceremonijā nepiedalījās. 

Jaunās aktrises sacītais izraisīja plašu rezonansi: pozicionējās politiķi, viedokļu līderi, aktīvisti. Meļķe saņēma uzslavas un nievas, pat nāves draudus. 

Tas bija bezprecedenta gadījums — Latvijas kultūras laukā neviens vēl nebija atteicies no balvas minoritāšu tiesību dēļ. Meļķe pie LGBT kopienas nepieder.

Izraisītais skandāls nozīmēja izaicinājumu arī viņai kā kristīgā ģimenē uzaugušai luterānei, kura vienmēr bijusi saistīta ar šo kopienu. 

Pagājušajā nedēļā savu pagali ugunskuram piemeta Marijas Luīzes vecāki, Zane un Didzis Meļķi. Viņi feisbukā ierakstīja, ka meitas kino ceremonijā sacīto atbalsta — valsts nodrošinātām tiesībām viendzimuma pāriem jābūt. Uzskaitīja arī Marijas Luīzes rakstura īpašības, kas meitai vienmēr liekot iestāties par taisnīgumu un cilvēcību. 

Intervijā māksliniece skaidro, kāpēc viņai bija svarīgi nākt klajā ar šādu paziņojumu, vai tas sadzīvo ar viņas kristīgo pārliecību un kā aizrakt grāvi, kas Latvijā šķir cilvēkus ar dažādiem pasaules uzskatiem.

Vai runu Lielā Kristapa ceremonijā sacīji ar kristīgo pārliecību, kā esi audzināta ģimenē, vai arī aizstāvot vispārcilvēciskās vērtības, kam var nebūt nekāda sakara ar reliģiju, — vienkārši pasacīji to, ko uzskati par taisnīgu?
Sākam ar smagākajiem jautājumiem, ja? (Smaida.) Man grūti nodalīt kristīgo apziņu no vispārcilvēciskām vērtībām, jo tās abas manā dzīvē veidojušās saistīti. Jautājums par viendzimuma attiecībām tiek skatīts kā ārkārtīgi problemātisks tieši saistībā ar kristīgajām vērtībām. Man būtībā ir piedāvājums, kā uz visiem laikiem atrisināt šo problēmu. Esmu veltījusi daudz domāšanas laika, lai dotu iespēju grāvim tikt aizraktam, ja tas iespējams. Pie atrisinājuma esmu nonākusi. Kristietībā laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Tādā nozīmē viendzimuma pāra attiecības ir laulības pārkāpums. 

Piebildīšu, ka arī Latvijas Satversmē tas ir ierakstīts.
Bet arī domās iekārojot, no kristīgā viedokļa tu pārkāp laulību. Taču ne laulības pārkāpšana, ne pat dzīvības atņemšana nav lielākie no grēkiem. Tie nav starp pirmajiem trijiem. Pirmie trīs baušļi ir par cilvēka attiecībām ar Dievu, bet pārējie septiņi — par cilvēku attiecībām savā starpā. Pirmie trīs ir lielāki. 

Piemēram, ja es piesauktu Dievu, metot ar akmeni otram cilvēkam, tad būtu grēkojusi pret Dieva otro bausli — tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nepareizi lietot. Jēzus teicis — lai pirmais met akmeni tas, kas ir bez grēka. Tāpat kā kristietībā mācīts — nevelc skabargu no otra acs, kamēr neesi izvilcis baļķi no savējās. Tas triks, tas pavērsiens Bībelē — ka nevari pats baļķi izvilkt no savas acs. Tikai Jēzus nāvē pie krusta, viņa miesā un asinīs, ir piedošana. Taču valsts neregulē cilvēka šķīstību Dieva priekšā.

Manuprāt, pārkāpjot laulību šajā vienā veidā — esot viendzimuma attiecībās —, tu nepārkāp to vairāk kā jebkādos citos veidos. Valsts pieļauj daudzus veidus, kā heteroseksuālās attiecībās var pārkāpt laulību. Izceļot vienu veidu pāri citiem, sanāk Bībeles aptraipīšana, jo grēks ir grēks un mēs visi grēkojam [no kristīgās mācības viedokļa]. Agresija, ar kādu plakātiskā kristietība vēršas pret viendzimuma pāriem, tos nonicinot, — es neredzu, kā tā ir kristīga rīcība. 

Es pati esmu grēciniece, un ikviens ir grēcinieks. Tu nevari otru svērt tādā veidā, nodarboties ar pamācībām, taisīties par tiesātāju. 

Kas tā ir par problēmu, ka cilvēki ar reliģisku pārliecību neliek mieru citu privātajai dzīvei? Viņi paši taču demokrātijā var dzīvot, kā vien vēlas, saskaņā ar savu pārliecību un šķīstību.
Mēs publiskajā telpā dzirdam skaļākos izteikumus, radikālākās izpausmes, un tās var ieraudzīt jebkādā reliģiskā vai politiskā pārliecībā. Neiecietīgi, sāpināti cilvēki ir visu pārliecību spektrā un tāpēc bieži vien agresīvi. Nevar teikt, ka visi kristieši ir vienādi. Nav vidējā kristieša. 

Vēl ir aspekts: jā, pēc tā, kas man [kristietībā] mācīts, viendzimuma attiecības ir grēks. Lai arī klusībā viņi varbūt saprot, ka nedrīkst otru tiesāt, daļai kristiešu varētu būt aizture to publiski atzīt. It kā grib palikt neitrāli. Man pašai ir ārkārtīgi grūti palikt neitrālai, ja notiek pazemošana vai netaisnība, turklāt it kā Dieva vārdā. 

Es gribu pateikt arī to, ka jūtama Krievijas mediju ietekme. Homofobija ilgstoši bijusi rīks, kā izķēmot «pagrimušo» Rietumu pasauli. Sagrozītā kristīgā mācība, kas tiek propagandēta Krievijā un ko redzam arī saistībā ar genocīdu Ukrainā, — tiek svētīti ieroči karam pret neatkarīgu kaimiņvalsti, un notiek pilnīgi ārprātīgas lietas. Krievija izmanto sagrozītus Bībeles argumentus, lai pastrādātu šausmas. 

Šaipus dzelzs priekškaram tas mums skaidri redzams, bet esam tuvu Krievijai, un risks uzķerties daudziem ir arī Latvijā. Tas, cik dehumanizējoši, pazemojoši cilvēki Latvijā ir gatavi izteikties par citādu seksuālo orientāciju, ir šokējoši. Pat par mani, kas vienkārši izteica atbalstu šīs kopienas tiesībām likumā.

Kāpēc tik daudz ticīgo gatavi balsot, piemēram, par Šleseru, kurš iestājas par tradicionālo ģimeni, bet, kā rāda Rīdzenes sarunas, shēmo un melo milzīgos apmēros. Daudziem to baznīcās ieteikuši mācītāji. Zagt un melot, graut valsti — tas nekas?
Dzīve ticībā ir pilnībā individuāla pieredze. Es nevaru neko teikt par visiem kristiešiem. Tāpat kā neko nevaru pateikt par visiem latviešiem, visām sievietēm vai visiem vīriešiem. Man nav atbildes, kāpēc viņi tā dara. Pieļauju, ka pastāv neuzticība politiķiem kā tādiem. Ir priekšstats, ka politika ir netīra, tur nonāk nelieši. Visi zog un melo — bez tā politikā nevar iztikt. Tad viņi izvēlas tos, kuru saukļi uzrunā visvairāk. 

Tu uzņēmies homoseksuālas jaunietes lomu režisora Matīsa Kažas filmā Neona pavasaris — grēku kā ticīgā. Kā to uztvēra tava kristīgā kopiena, un kā tas saskaņojas ar katra mākslinieka nepieciešamību pēc radošās brīvības?
Visu laiku rēķinoties ar varbūtībām, kā kurš ko var uztvert, nebūtu iespējams iziet no mājas. (Ilga pauze.) Drosmi man piedēvē daudzi. Varbūt man vienkārši trūkst aiztures mehānismu. Es pati runu Lielā Kristapa ceremonijā nepiedzīvoju kā drosmi. Man tas šķita vienkārši loģiski, es gribēju rīkoties normāli, godīgi. Protams, jutu bažas, kā atsevišķas grupas to uztvers, bet jādara tas, ko jūti un gribi. Tad var notikt kaut kas sakarīgs. Varbūt tas apgrūtina ikdienu, bet ik reizi iznāku no šādām situācijām kaut ko iemācījusies. 

Būt aktīvam sabiedrības attīstības procesā nenozīmē tikai aiziet uz vēlēšanām. Politika ir arī tas, ko dari mājās ar tuvākajiem un ko dari, izejot uz ielas — kā izturies pret cilvēkiem. Tu arī tā veido valsti, kādā dzīvo. Mans solis ar atteikšanos no Lielā Kristapa — es to neuzskatu par aktīvismu vai politisku soli, bet poētisku, esmu māksliniece un rīkojos simboliski. Protams, apzinos, ka tas bija arī politiski, bet galvenais, ko gribu, — lai mākslai ir jēga dzīvē. Lai tā ietekmē dzīvi. Mana filmēšanās Neona pavasarī nebeidzās ar aiziešanu no filmēšanas laukuma. 

Manuprāt, sabiedrībā ir problēma: ļaut pa īstam savu sirdi just katram. Nebaidīties no jūtām, sāpēm, no tā, uz ko ceri. Un nebaidīties sajust otru cilvēku. Tā tik šausmīgi pietrūkst. Ir liela problēma, ka nespējam sevi pieņemt kā cilvēku, kā vērtību. 

Katrs esam cilvēks, un ar to pilnīgi pietiek, lai katrs būtu tiesīgs justies droši. Ieraudzīt to arī citos cilvēkos. Mans draugs, režisors Rūdolfs Mings, skaisti pateica: tas, ka viena tantiņa no rīta ir pamodusies, ka viņa aizvien ir dzīva, ir daudz lielāka vērtība nekā visas Mocarta simfonijas. Nostādīt to sev par vērtību. Ja šādu skatījumu uzturi, tad vienkārši zini, kā ir pareizi izturēties pret cilvēkiem — sirds to pasaka priekšā. 

Es ticu Svētajam Garam, es ticu dvēselei un sirdsapziņai. Tik daudz mums ir pateikts priekšā, ja ļaujam sev to sadzirdēt. Bet vajag atlaist retorisko pusi un klausīties sevī pa īstam. Protams, ir šaubas, nepārliecinātība, visādi mazi gremlini, kas iekšēji saka nepatīkamas lietas un mēģina samazināt to, ko zina mana sirdsapziņa. 

Varbūt cilvēki ar aizspriedumiem pret minoritātēm vai bēgļiem kā, piemēram, tviterī aktīvais NA politiķis Jānis Iesalnieks arī ieskatās sevī un no visas sirds domā — jā, tie ir sliktāki, un tiesības viņiem nevajag! To redzam arī politiķu sacītajā saistībā ar tavu skandālu.
Es atļaušos aizstāvēt Jāni Iesalnieku: ir bijis precedents, ka viņš pārdomā un maina savus uzskatus. Viņš bija pirmais savā partijā, kurš iestājās par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu Latvijā. Varbūt tam bija ekonomisks vai cita veida pamatojums, bet rezultātā viņš iestājās pret nežēlību. 

Diskusijā sociālajos tīklos par «tavu jautājumu» nesen iesaistījās arī tēvs un māte. Kā jūsu ģimene jūtas pēc Lielā Kristapa ceremonijas — vai ticīgie draugi nav novērsušies?
Man bija ļoti, ļoti svarīgi dzirdēt, ka tētis pateica: manā vietā viņš darītu tāpat. Taču es skumstu par to, ka manā privātajā dzīvē valsts nav nodalīta no baznīcas: šobrīd īsti nevaru aiziet uz baznīcu ārpus šī valstiskā notikuma konteksta. Cilvēki baznīcā ir dažādi, nav nekā dramatiska. Tas vairāk ir par manu iekšējo sajūtu. Nejūtos atbrīvota. 

Tomēr, kā varēja saprast no tavas mammas Zanes Meļķes ieraksta feisbukā, mācītājs bija rekomendējis tēmu publiski neapspriest.
Tā bija rūpju forma. Fundamentāli nebija runa par apspiešanu, drīzāk par rūpēm un pamācīšanu. Tiešām nenormāli daudz cilvēku tagad grib mani pamācīt. Mācītājs šajā ziņā nebija unikāls. Katram, kurš grib pamācīt, ir savi vēlīgie iemesli: «Tev vajadzētu padomāt par to.» Cilvēkiem ir rūpes, ka vajag man pastāstīt, kā nu būtu prātīgi. Es ļauju viņiem izdzīvot šo psiholoģisko fenomenu, ka mani jāpamāca, — tad viņi izlādē enerģiju. 

Pēc LTV raidījuma, kur biji nosēdināta pretī pieredzējušam ministram Naurim Puntulim, cilvēki rakstīja, cik veikli viņš runā, bet tu neveikli klusē, ieturi pauzes, neesi uzbrūkoša. Manuprāt, daudzi to nav sapratuši — ka tavas paaudzes «neveiklums», apmulsums ir nākotnes spēks, iespējams, arī politikā. Kā tev šķiet?
Ir normāli piedzīvot apstulbumu un paklusēt. Tas, ka neesam pieraduši televīzijā redzēt šādas lietas, sevišķi, ja iesaistīta politika, nenozīmē, ka tās nevar eksistēt. Es jau neesmu politikā. Es neesmu aktīviste. Es vienkārši daru to, kas man šķiet pareizi. Ļoti priecāšos, ja Dzīvesbiedru likumu Saeima pieņems. Tad man būs gods saņemt savu Lielo Kristapu, ko uzskatu par lielu pagodinājumu.

Kādu tu gribētu nākotnes Latviju un ko ļoti negribētu?
Tādu, kurā cilvēkiem ir vairāk laika sev un saviem bērniem. Lai ir lielākas iespējas vienkārši būt un mācīties. Man šķiet, pārstrādāšanās ir milzīga problēma. Pārslodze, kādā cilvēki atrodas, — nav brīnums, ka dienas beigās viņi vairs negrib ne par ko domāt. No tā cieš pilnīgi visi. Visi kuļamies kapitālisma nezvēra rīklē, un tas nav labi, jo lielam skaitam cilvēku ir pamats justies nepilnvērtīgiem tajā uzskatu sistēmā, ko liekam priekšā kā veiksmīgi izveidotu dzīvi. Es saprotu, ka runāju ideālistiski.

Tu esi talantīgs cilvēks: kā pusaudze kļuvi pazīstama ar labu dzeju. Tad iestājies JRT aktieru kursā pie Alvja Hermaņa. Tad — Latvijas Mākslas akadēmijā. Tu mākslā elpo vai strādā?
Tas tomēr ir darbs. Sasmakumā un pārsprindzinātībā neko nevaru uztaisīt. Ir jānodrošina sev apstākļi, lai radošums var atraisīties. Ar varu un spiešanu man nekas nesanāk. Starp citu, pirms miega bieži ir lieliskas idejas, jo esi atslābis — diena beigusies, nav vairs jācenšas.

Kāpēc iestājies, bet drīz aizgāji no aktiermākslas kursa?
Pēc tam iestājos Mākslas akadēmijā, bet tur arī man negāja viegli — trīs gadus mācījos 1. kursā. Pēc tam iestājos Kultūras akadēmijā, lai studētu dramaturģiju. Arī no turienes aizgāju. Man ir grūtības ar skolas apmeklēšanu, iekļaušanos izglītības konstruktā. Jaunā gada apņemšanās man šoreiz bija neiestāties nekur. 

Laika izteiksmē pie Alvja Hermaņa nomācījos pusotru mēnesi. Taču studijas izrādījās tik koncentrētas, ka ļoti daudz deva. Jutos pateicīga.

Iestājpārbaudījumos Hermanis man jautāja, vai tiešām gribu būt aktrise un vai ar to nodarbošos. Teicu, ka nezinu. Neviens nevar zināt, kā būs. Bet es ļoti gribēju iestāties. Labi, pamēģināsim, Hermanis teica. Es to ļoti novērtēju — ka viņš bija gatavs ar mani strādāt, lai gan nebiju pateikusi, ka noteikti palikšu šajā profesijā. Kad gāju prom, nebija nekādas moralizēšanas, kā nu tā drīkst. 

Ko tagad dari?
Fiziski šis laiks, kad pavasaris vēl nav sācies, man ir visizaicinošākais. Man vajadzētu atrasties ziemas miegā. Tam ir jātiek cauri! Ir vairāki radošie projekti, kuros esmu iesaistīta: viena filmēšana, esmu arī organizatoru komandā mākslas notikumu sērijā Savvaļa — gatavojamies jaunajai sezonai. Nesen biju uz laba viļņa dzejas rakstīšanā, bet tagad esmu izsista no sliedēm. Nekas, būšu atpakaļ uz viļņa! Aprīlī mani jaunie dzejoļi būs Punctummagazine.lv. 

Beigās tomēr gribu noskaidrot, kā esi audzināta — no kurienes iekšējais spēks un spēja par sevi pastāvēt?
Mani vecāki necentās mani iztaisīt par «kaut ko». Es biju diezgan sarežģīts bērns, ar mani bija grūti kaut ko sarunāt. Panākt, lai esmu un izturos kaut kādā noteiktā veidā, bija gandrīz neiespējami. Jā, mani vecāki nav bijuši pietiekami apņēmīgi izaudzināt no vilcēna paimeitiņu. Viņi teica — okei, lai ir vilcēns!

Marija Luīze bērnībā kopā ar tēti Didzi.
Foto no personīgā arhīva