Katru reizi, kad ziņās parādās jaunumi par karagūstekņu apmaiņu, simtiem, varbūt pat tūkstošiem ukraiņu ar cerību raugās uz to vīriešu un sieviešu sejām, kuri beidzot ir atgriezušies dzimtenē. Starp šiem cilvēkiem, kas fotogrāfijās un videoierakstos meklē pazīstamu seju, ir arī Sofija — viņa savu tēvu nav redzējusi jau vairāk nekā gadu. Tēvs dienēja Azov pulkā, aizsargāja Azovstaļ rūpnīcu Mariupolē un nonāca krievu gūstā. Drošības apsvērumu dēļ neatklāsim vīrieša vārdu un nerādīsim viņa seju.
Sofijai laimējās apskaut tēvu, kad burtiski nedēļu pirms lielā Krievijas iebrukuma vienībā notika karavīru rotācija un viņš bija atbraucis uz mājām. Tobrīd ģimenei nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi viņi atkal būs šķirti. Sofija nožēlo, ka toreizējo tikšanos uztvēra pavirši: «Mēs ar mammu vēlāk esam spriedušas: vai kaut kas būtu mainījies, ja tētis kara sākumu būtu sagaidījis mājās? Nē! Mēs zinām, ka viņš uzreiz būtu devies atpakaļ uz Mariupoli. Viņš tur būtu nonācis tik un tā, darītu visu to pašu un tik un tā būtu nokļuvis gūstā.»
Kamēr Mariupolē vēl darbojās ukraiņu sakari, tēvs sazinājās reizi divās dienās. Vienmēr teica, ka viss ir kārtībā, un lūdza neuztraukties. Tētis tikai vienreiz atsūtījis īsziņu emociju uzplūdā — kad viņa pagaidu apmešanās vietā trāpīja krievu bumba un bojā gāja daudzi dienesta biedri un civiliedzīvotāji. «Tad pirmo reizi kara laikā tētis uzstāja, lai braucam uz ārzemēm — droši vien baidījās, ka mēs varētu nokļūt tādā pašā ellē un viņš nespētu mūs pasargāt.»
Emocionāli grūtākais periods Sofijai sākās, kad tēvs pērn aprīlī nonāca aplenktajā Azovtsaļ. Sākumā šo rūpnīcu viņa uztvēra kā glābiņu un tikai laika gaitā saprata, ka tās ir lamatas. Bija sajūta, it kā grimtu Titāniks un pasaule to bezpalīdzīgi vērotu tiešraidē. Krievi nežēlīgi bombardēja Azovstaļ, bet Sofija katru dienu lasīja ziņas ar lūgšanu: «Kaut tikai mans tētis šodien nenomirtu!»
Pat vissmagākajos brīžos tēvs centās uzmundrināt ģimeni. Attēlos, ko viņam izdevās nosūtīt no ielenktās rūpnīcas, vīrietis bija netīrs, notievējis, taču ar plašu smaidu. Jā, tāds viņš ir, saka Sofija — nekad neizrādīja bailes un nekad ne par ko nesūdzējās.
«Es zinu, ka tētis gulēja 2—3 stundas diennaktī, ka viņam bija daudz darba. Viņš zaudēja 20 kilogramus,» atceras karavīra meita. «Taču rakstīja, ka ar viņu viss ir kārtībā, un es parasti atviegloti nopūtos: pfū, viss kārtībā. Tajā pašā laikā apzinājos — ja sākšu iztaujāt sīkāk, pati sajukšu prātā no šīm detaļām.»
Sofijai izdevās sazvanīt tēvu pirms viņa nonākšanas gūstā. Viņš mierināja, ka visi Azovstaļ palikušie tiek gatavoti pārvietošanai uz drošu vietu un drīz atgriezīsies mājās. «Vēlāk sarakstē viņam pat jautāju: «Nu, vai ir vieglāk?» Un viņš: «Jā, dienas bez bumbām ir foršas, var paelpot!» Sākumā tuvinieki turējās pie šīs cerības, bet, kad divas nedēļas pēc aizvešanas no Azovstaļ sakari ar tēvu pārtrūka, kļuva skaidrs, ka iepriekš panāktā vienošanās netiks ievērota.»
Kad 2022. gada jūlija beigās pasauli aplidoja attēli ar krievu sabombardēto karagūstekņu koloniju Oleņivkā Doneckas apgabalā, Sofijas sirds pamira. Par šo traģēdiju viņa uzzināja, ejot pa ielu ar savu mazo meitiņu — gandrīz zaudēja samaņu. Sākumā viņai izdevās slēpt briesmīgās ziņas no mātes, un tikai vakarā Sofija pastāstīja, ka krievi nogalinājuši desmitiem karagūstekņu, bet viņas tēva vārda mirušo sarakstā nebija.
Nekādas saziņas ar tēvu ģimenei nav bijis kopš pagājušā maija — ne mazākās nojausmas, kur viņš atrodas un kas ar viņu noticis. Vienīgais veids, kā iegūt informāciju, ir runāt ar tiem, kam jau palaimējies atgriezties mājās no gūsta. Taču līdz šim ģimenei nav izdevies uzzināt neko jaunu.
Sofija turpina ticēt uz drīzu satikšanos. Viņa ir izpildījusi solījumu un kopā ar māti un meitu devusies uz drošu vietu Eiropā. Meita turpina rakstīt tēvam īsziņas kādā no tiešsaistes tērzētavām par svarīgākajiem notikumiem valstī un ģimenē: ka Hersona ir atbrīvota, ka mazmeitai izkrituši piena zobi un citas. Sofijai tā ir iespēja izkratīt sirdi. Sāp vienīgi tas, ka tērzētava ir bloķējusi tēva numuru, jo abonents nav sazinājies jau vairāk nekā sešus mēnešus.
«Droši vien tas ir ļoti mazs sapnis, bet šobrīd es vēlos tikai vienu — lai viņš zina, ka ar mums viss ir kārtībā un esam drošībā. Es zinu, ka par mums viņš ir norūpējies vairāk nekā par sevi. Un es arī zinu, ka Ukraina noteikti uzvarēs. Bet vēlos, lai viņš to redzētu ārpus savas cietuma kameras.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra