Aktrise Marija Luīze Meļķe ar saņemto Lielā Kristapa balvu nominācijā "Labākā aktrise galvenajā lomā". Kamēr nav pieņemts Dzīvesbiedru likums, aktrise balvas pasniegšanas ceremonijā no tās atteicās. Foto - Paula Čurkste, LETA
Politika nav karš, kurā ir tikai savējie un svešie. Politika ir dažādu redzējumu salāgošanas process, kas notiek starp tādiem, kuri vismaz kaut kādā minimālā līmenī cits citu uzskata par savējiem. Tātad par uzklausāmiem un diskusijā izvaicājamiem.
Kad Marija Luīze Meļķe izmanto balvu pasniegšanas skatuvi, lai paustu politisku nostāju, mums ir jārunā par viņas pieminēto problēmu, nevis par to, cik maz viņa ar šādu žestu liek uz spēles vai cik cienīga viņa būtu pēc tāda soļa turpināt saņemt valsts finansējumu. Viņa ir ne mazāk cienīga saņemt to kā jebkurš cits, kurš jebkad ir ko kritisku par varu pateicis.
Ja mēs pieturēsimies pie ačgārnās kritizēšanas tiesību loģikas, ir vērts padomāt par “PSR” atkalpiekabināšanu valsts nosaukumam. Tikai pirms gada uz Krievijas iebrukuma Ukrainā rēķina izkāpām no diviem tumšiem gadiem, kuros vairums radošās inteliģences sekoja šai absurdajai loģikai. Paldies, pietiks. (Ja kāds kultūras darbinieks, valsts maizē dzīvodams, nespēj saņemt drosmi paust politiskus uzskatus vai varas kritiku, es pat ietu tālāk un teiktu, ka atsevišķos gadījumos var runāt par nelietīgu valsts kultūras finansējuma izmantošanu.)
