Varš un vara

Nakts vidū no sala un koijotu gaudām pamostos teltī uz kalna. Chi’chil Biłdagoteel. Tā apaču cilšu valodā sauc svētvietu ar simtiem gadu seniem ozoliem, kuru dobumainie stumbri ar varenajiem vainagiem sveicina kā sidrabzaļi senči. Kopš esmu ASV, šī ir skaistākā un satricinošākā pietuvošanās indiāņu kultūrai, kas Arizonā vienmēr klātesoša, jo štatā ir vairāk nekā 20 cilšu teritorijas.

Taču šī vieta stundas braucienā no Fīniksas ir īpaša. Oak Flat ir degpunkts pamatiedzīvotāju cīņā pret valdību par savu reliģiju. Indiāņi tic, ka kalnos mājo gari, un dzimtas šeit svin Rītausmas ceremoniju — jaunavu iniciācijas rituālu. Nupat ar kolēģiem devos turp filmēt skolēnus, kas četras dienas ilgā skrējienā protestēja pret svētvietas iznīcināšanu.

Izrādās, zem sidrabzaļajiem ozoliem un rūsganajām klintīm zemes dzīles glabā lielākās vara atradnes Ziemeļamerikā. Pirms deviņiem gadiem Kongress vienā naktī pēc senatora Makeina priekšlikuma atvēlēja šo teritoriju divām pasaulē lielākajām raktuvju kompānijām. Tām plāns gatavs — izurbs tuneļus zem iegulām, saspridzinās un izraks tās, bet iztukšotā zeme iebruks milzīgā krāterī. Tik dziļā, ka ietilpst Eifeļa tornis.

Indiāņi to sauc par kolonizācijas turpinājumu. Apbrīnojami, ka ciltis spējušas cīņu turpināt tik ilgi, jo biznesa un politikas intereses ASV maļas kā milzu rats, kam indiāņu senču ozoli ir tikai sprungulis ceļā uz miljardiem dolāru. Kāpēc pūlēties ar vara atkritumu atkārtotu pārstrādi, ja izdevīgāk ir pārstrādāt politisko varu milzīgā peļņā? Martā gan gaidāms būtisks tiesas lēmums, taču pat ar to nekas vēl nebeigsies — zaudētājs ies uz Augstāko tiesu.