Kā karš Ukrainā mainījis Latviju un latviešus

Apritējis jau gads kopš Krievijas nodevīgā iebrukuma Ukrainā, un šīs 365 dienas daudz mainījušas gan katru no mums, gan tautu un valsti kopumā. Bez šaubām, karš ir ļoti bēdīgs notikums. Tā piedzīvošanu es nespētu un negribētu novēlēt pat ienaidniekiem. Pēdējā gada laikā esmu vairākas reizes pabijis Ukrainā, arī frontes līnijā, un varu tikai apstiprināt, ka šodienas karš ir ārkārtīgi brutāls un nežēlīgs. Te nav nekādas bruņinieku laika romantikas vai vīrišķības demonstrēšanas, divām armijām stājoties vienai otrai pretim klajā laukā. Modernais karš ienāk apdzīvotās vietās. Tas noārda pilsētas un ciematus, nogalina vai sakropļo civiliedzīvotājus. Un iedveš tik dziļu naidu pret uzbrucējiem, ka tā pārvarēšanai var nepietikt ar vienu vai divām paaudzēm.

Par kara šausmām var un vajag runāt daudz, lai nevienam nerastos muļķīga vēlēšanās aizsākt jaunu slaktiņu. Taču šoreiz es gribētu atskatīties uz Ukrainas kara raisītajiem pozitīvajiem pavērsieniem mūsu sabiedrībā un valstī. Un tādu nav maz.

Pirmais ir acīmredzams. Latvija beidzot ļoti nopietni strādā pie aizsardzības spēju stiprināšanas. Ja nu agrāk daudziem tiešs militārs uzbrukums šķita prātam neaptverams, neiespējams, tagad kā auksta ūdens šalts nākusi apskaidrība, ka modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli. Mums vajag modernas pretraķešu aizsardzības sistēmas, artilēriju, prettanku iekārtas, kara tehniku un labi apmācītus, disciplinētus un profesionālus karavīrus.

Karadarbība Eiropas Savienības pievārtē likusi saspringt arī mūsu partneriem un pārskatīt ārējo robežu aizsardzības plānus.

Arī NATO apspriedēs mūsu balss tiek sadzirdēta skaidrāk un skaļāk nekā jebkad iepriekš, jo partneri ir sapratuši, ka baltieši krievus pazīst labāk nekā citi. Ietekmes pieaugums palīdzēs mūsu diplomātiem gādāt, lai krīzes situācijā saņemam visu nepieciešamo palīdzību.

Svarīgas izmaiņas notikušas mūsu apziņā. Tik nozīmīgas, ka man pat gribētos šo saukt par otro atmodu. Ja pirmajā mēs kā valsts atbrīvojāmies no Padomju Savienības, tagad mēs atbrīvojamies no PSRS un krievu impērijas mantojuma mentālā līmenī. Mēs gāžam pieminekļus, kas ir svarīgi citai tautai, bet neko daudz nenozīmē mums. Mēs beidzot pārstājam no valsts kases maksāt par vispārējo izglītību svešvalodā, kā tas notiek civilizētā pasaulē. Mēs uzstājīgāk pieprasām visiem Latvijā mītošajiem cienīt mūsu kultūru, tradīcijas, valodu un pasaules skatījumu. Un ja kādam ar to ir problēmas, var droši kāpt vilcienā un doties austrumu virzienā. Citiem vārdiem sakot, mēs atgūstam gadsimtos nospiesto pašapziņu.

Brutālais karš tepat kaimiņos atmodināja latviešos nepieredzētu līdzcietību. Lai arī neesam bagāta nācija, esam ziedojuši ukraiņiem vairāk nekā daudzas bagātās valstis.

Un ne jau tikai palīdzību valstiskā līmenī. Ik nedēļu no Latvijas uz Ukrainu plūst palīdzības kravas, ko sarūpējuši Latvijas iedzīvotāji – apģērbs, elektrības ģeneratori, automašīnas, ēdiens. Tas ir apbrīnojami, cik daudz spējam atdot citiem, lai arī tagad paši piedzīvojam diezgan grūtus laikus.

Pēc 30 gadu ilgas tukšas runāšanas beidzot noticis pavērsiens Latvijas enerģētikas politikā. Tāpat kā daudzās citās jomās, mums vajadzēja ļoti spēcīgu impulsu no ārpuses, lai beidzot saprastu, ka «sēdēšana uz Krievijas gāzes un naftas adatas» ir ceļš uz nekurieni. Turēšanās pie «lētajiem energoresursiem» no austrumiem mums neļāva atmest savu padomju vēsturi un saites, lai kļūtu par īsti eiropeisku valsti. Beidzot tas notiek. Cerams, neatgriezeniski.

Tāpat arī ceru, ka turpināsies šajos patriotisma uzplūdos uzsāktais kurss – atteikties no krievu kultūras un dzīvesziņas mantojuma. Par daudz mums ir ar Krieviju saistītu ielu nosaukumu, pieminekļu, teātra lugu un mūzikas. Par daudz Rīgā, Daugavpilī, Liepājā vai Rēzeknē ikdienā skan krievu valoda. Mums pašiem ir sava valoda, kultūra, lugas. Mums pašiem ir cilvēki, kuri pelnījuši viņu vārdā nosauktas ielas. Mums ir daudz panākumu, ar kuriem lepoties. Un katrs no mums var dot savu pienesumu Latvijas latviskošanā.

Mēs varam Latvijā nerunāt krieviski. Mēs varam pieprasīt saukt pie atbildības cilvēkus, kuri ir pret Latvijas valsti un demokrātiju. Mēs varam atteikties no Krievijas televīzijas un radiostacijām.

Mēs varam izpētīt savus radurakstus un palepoties ar senču sasniegumiem. Mēs varam iestāties Zemessardzē un mācīties sargāt savu Tēvzemi.

Mūsu identitāte nav barikādes un atmoda, kā to mēģina iestāstīt šodienas valdošā elite. Mūsu identitāte sakņojas daudz dziļākā pagātnē. Vēl pirms baltu cilšu cīņām ar krustnešiem. Gadsimtiem ilgā vēsture ir veidojusi mūs kā tautu. Mums vien jāapzinās savas saknes un jāpaņem viss labākais no savas pagātnes.

Izmantosim šo otro atmodu, lai atmodinātu mūsu pašapziņu, latvietību un patriotismu!

 

Autors ir zemessargs, profesors, alpīnists