Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Kad uzzināju par Latvijas Okupācijas muzeja biedrības rakstu krājuma Valoda un vara iznākšanu, zināju, ka gribēšu tajā ieskatīties, taču nedomāju, ka to lasīšu no vāka līdz vākam, jo nedz valodas politika, nedz 20. gadsimta vidus vēsture nav mans izpētes lauks. Esmu radusi pie zinātniskiem rakstiem ar izteikti šauru mērķauditoriju — paredzētiem galvenokārt (vai pat vienīgi) attiecīgās nozares speciālistiem. To, ka šis nav tāds gadījums, sapratu diezgan ātri. Raksti, lai arī ieturēti zinātniskā stilā, intriģē un vilina lasīt nākamās lappuses arī neiesvaidītu lasītāju.
Ņemot vērā krājuma izdevēju, nepārsteidz, ka tas tematiski attiecas uz padomju un vācu okupācijas periodu Latvijā (un arī Polijā). Autori lielākoties koncentrējušies uz tā pirmo pusi (līdz Ņikitas Hruščova atstādināšanai 1964. gadā), taču nedaudz aplūkotas arī vēlākas parādības. Šī laikposma izvēle kā sarkans pavediens vijas cauri visiem rakstiem, ļaujot tos uztvert ne vairs kā atsevišķu pētījumu atspoguļojumus, bet gan kā vienotu liecību par sāpīgu un sarežģītu laikmetu Latvijas tautai un latviešu valodai.
Izdevumā iekļauti astoņi raksti. Vispirms Jānis Riekstiņš iepazīstina lasītāju ar kopainu no pirmās padomju okupācijas sākuma līdz 1953. gadam. Dens Dimiņš un Pēteris Vanags raksturo preses valodu padomju un vācu okupācijas laikā. Zita Pētersone un Vanags analizē arī ielu nosaukumu maiņu, savukārt Normunds Dzintars un Vineta Poriņa pievēršas izglītībai, vēstīdami, kā okupācijas laikā mainījušās latviešu valodas mācības skolās. Plūdeni nonākts arī pie daiļliteratūras tulkošanas Andreja Veisberga skaidrojumā. Visbeidzot plašāku kontekstu sniedz Jolanta Visņoha rakstā par jaunrunu Polijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.