Ilustrācija — Mārtiņš Dziļums
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Mežiņš aiz mūsu mājas, caur kuru ved mans ceļš pie Mihi un viņa ģimenes, kad gribu tur paskatīties kādu televīzijas pārraidi, aizaugdams izplešas. Man šķita, ka to labi pazīstu. Jau neskaitāmas reizes esmu šim mežiņam cauri gājusi un varētu to izbrist aizvērtām acīm. Tagad jāsaņem drosme, lai tajā spertu kāju. Agrāk šķita, ka varu sajust katra ceļa sprīža smaržu, katru sīkāko klajumiņu, zemo mežaudzi vai vietām jau augstu izaugušos kokus, ka varu ar acīm ciet sataustīt lazdu, avenāju, vītolu krūmu rindas, varu sajust, kad virs manis pavērsies vai sakļausies egļu jumts. Tomēr mežiņš nu ir kļuvis svešs. Tas ir pieslējies lielajam mežam un tapis par zaļu jūru, pilns asām skujām un stūrainiem šķūnīšiem, raupjas mizas vijīgu pamežu, kas neapturams stiepjas plašumā. Tiklīdz paraugos pa guļamistabas logu, mežs aiz pļavas duras acīs, uzglūn ar savu rievaino un robaino apmali. Baidos, reiz tas izies no krastiem un pametīs savu ietvaru, appludinās mūsu domas, man jau tagad ir sajūta, ka mežs pārņem vīru prātus, kuri ar manu tēvu kopā strādā vai mūs apciemo, lai ietu ar viņu medībās.
