Krievu “mīts” par Krimu ir bīstams visai Eiropai

Pirms deviņiem gadiem, 2014.gada 20.februārī, kad Kijivā apglabāja nogalinātos maidaniešus, Krievijas spēki okupēja Krimu. Tā saucamie “zaļie cilvēciņi”, kuri, pēc Vladimira Putina teiktā, formastērpus nopirkuši tuvākajā militāro preču veikalā, sagrāba Krimas parlamentu un ielenca Ukrainas armijas daļas.

Tobrīd Krimas okupācija bija vienīgais veids, kā Putins varēja apturēt Ukrainas virzību uz demokrātisku pasauli. 

Krievijas iedzīvotāji Krimas un citu Ukrainas teritoriju aneksiju attaisno ar sava veida dabiskām tiesībām – “tās vienmēr bijušas krievu zemes, tāpēc tām jāpaliek piederīgām krieviem”. Taču šo “mītu” ir viegli apgāzt, ja paskatās 1991. – 2014.gada socioloģisko aptauju un vēlēšanu rezultātos.

Sāksim ar to, ka 1991.gadā pēc PSRS sabrukuma Krimas iedzīvotāji nobalsoja par autonomas republikas izveidi, kas būtu neatkarīga no jaunās Krievijas Federācijas. Pēc trim mēnešiem tie paši cilvēki nobalsoja referendumā, kurā atbalstīja Ukrainas neatkarību, kas savukārt deva Krimai autonomiju. Turklāt Donbasa iedzīvotāji arī nobalsoja par neatkarību. Pēc referenduma Ukrainu atzina starptautiskā sabiedrība. 

Vietējās vēlēšanās prokrieviskās partijas Krimā nepārtraukti zaudēja. 2012.gadā – pēdējās starptautiski atzītajās vietējās vēlēšanās – partijai “Русское единство” (Krievu vienotība) Krimas parlamentā izdevās iegūt trīs no 100 vietām jeb 4% balsu.

Pēc diviem gadiem Krievijas agresori partijas “Русское единство” līderi Sergeju Aksenovu, Puškina dzejas mīlētāju ar kriminālu pagātni, iecēla par Krimas marionešu valdības vadītāju. Kā redzams, ne aptaujas, ne vēlēšanu rezultāti nevarēja pierādīt, ka Krimas iedzīvotāji vienmēr bijuši prokrieviski noskaņoti vai viņiem bijušas kādas separātiskas noslieces.

Krimas politiskā dzīve 2014.gadā bija sabalansēta ar ukraiņu un Krimas tatāru, kas ir pussalas pamatiedzīvotāji, balsīm. Kad krievi apgalvo, ka vietējie iedzīvotāji nekad nav pieņēmuši ideju par reintegrāciju Ukrainā, viņi manipulē.

2014.gadā Krievijas aneksija piespieda uz Ukrainu bēgt ap 140 000 cilvēku no gandrīz divus miljonus lielā Krimas iedzīvotāju skaita, tai skaitā līdz pat 30 000 Krimas tatāru. Tai pašā laikā krievi pussalā ieveda līdz 500 000 jaunu iedzīvotāju, vēsta Ukrainas prezidenta pārstāve Krimā Tamila Taševa. Vairākums no viņiem bija militārpersonas un ierēdņi, kas pilnībā atkarīgi no Putina varas. 

Okupācijas administrācija jau kopš okupācijas sākuma īstenoja masu politiskas represijas pret Krimas tatāriem un citām nacionālajām minoritātēm. Krievi savus pilsoņus iecēla svarīgos politiskos amatos, piespiedu kārtā vietējiem iedzīvotājiem piešķīra Krievijas pases un iesauca armijā. Ir skaidrs, ka neviens nevar pašreizējo Krimas politisko gaisotni nosaukt par brīvu un demokrātisku. Diezin vai represēto, beztiesisko cilvēku, kurus vada autoritārs režīms, spriedumus var uzskatīt par reprezentatīvu viedokli. It īpaši, ja ņem vērā, ka 25% no šiem Krimas iedzīvotājiem uz jauno dzīvesvietu no Krievijas atvesti pēdējos gados. 

Daži Rietumu politiķi ir pārliecināti, ka Putins Krimu neatdos, un tas Ukrainas tautai draud ar kodoltriecienu. Taču, ja ukraiņi neatgūs Krimu, tas nozīmēs teritorijas sagrābšanas legalizāciju.

Šāds precedents var aizsākt jaunu karu kaskādi visā pasaulē. Arguments par dabiskajām tiesībām ir smieklīgs, jo daudzas zemes Eiropā pārgājušas no vienas dominējošas lielvaras rokām citas varas rokās. Robežu fiksācija – viens no mūsdienu globālās drošības šķirtnēm, par ko cilvēce XX gadsimtā samaksājusi savu cenu pēc tam, kad divi pasaules kari iznīcinājuši desmitiem miljonu dzīvību. Drošību Eiropai devusi bezprecedenta ekonomiskā izaugsme. Bet Eiropas Savienības atvērtās robežas praktiski līdz minimumam samazinājušas iespējas sākt karot par jaunām zemēm.

2014.gadā sagrābjot Ukrainas zemes, Vladimirs Putins sāka zugzwang (nepieciešamība spert neizdevīgu soli – red.). 2022.gadā viņš Hersonu un Izjumu pasludināja par Krievijas Federācijas subjektiem. Drīzumā Ukrainas armija krievus padzina no šīm lielajām pilsētām. Un nekas nenotika. Kremlis neizmantoja atombumbu. Bet atbrīvoto pilsētu iedzīvotāji Ukrainas spēkus sagaidīja ar laimes asarām acīs. Ar Krimu būs tas pats.

Krimas ziedošana apmaiņā pret mieru nav pieņemama Ukrainas sabiedrībai, kas saredz vienīgo iespēju uzvarā un Ukrainas teritorijas atgūšanu starptautiski atzītajās 1991.gada robežās. Ukrainā cilvēki zina, ka Krievija izmantos jebkuru okupēto teritoriju kā pastāvīgu draudu Ukrainai. Tāpēc Krima nedrīkst tikt atdota un ziedota, lai tikai pārtrauktu karu. Tā vietā Krimai jābūt deokupētai un reintegrētai Ukrainā.

Autore ir Ukrainas žurnāliste, dzimusi Krimā, 2016.gadā Krievija viņai aizliedza iebraukt Krimā kā “personai, kas apdraud Krievijas Federācijas aizsardzības spējas”