Aiders Muždabajevs. Foto no personīgā arhīva
Politikas žurnālists Aiders Muždabajevs lielāko daļu savas profesionālās karjeras ir strādājis Maskavā par avīzes Moskovskij Komsomoļec galvenā redaktora vietnieku. Kopš 2015. gada maija viņš dzīvo un strādā Ukrainā. Pirms katras intervijas viņš uzstājīgi piekodina, lai viņu nekādā gadījumā nesauc par «krievu žurnālistu». Viņš skaidro, ka pārstājis būt par «krievu» 2014. gada 26. februārī, Krimas okupācijas dienā. Kamēr pārējie redakcijas biedri cilāja glāzes par godu «Krimas atdošanai vēsturiskajā miera ostā», Aiders Muždabajevs apzvanīja savus Krimas radus, kuri šajās pussalai liktenīgajās dienās piedalījās protestos pret krievu okupāciju un palīdzēja ukraiņu karavīriem, kurus krievi viņu bāzēs bija pakļāvuši blokādei.
Aiders Muždabajevs ir Krimas tatārs, un viņš kā neviens cits zina, kādus noziegumus Krievijas impērija pastrādājusi pret viņa tautu. 1944. gada 18. maijā viņa radus, tāpat kā simtiem tūkstošu citu Krimas tatāru, izveda uz Uzbekistānu. Deportācija bija nežēlīga. Krimas tatāri tika vesti kā lopi dzelzceļa vagonos bez ēdiena un ūdens, tāpēc trešdaļa no viņiem, galvenokārt sirmgalvji un bērni, nomira ceļā. Aidera vecāki piedzima Uzbekistānā, savukārt viņš pats — jau Tambovā.
«Padomju propaganda Krimas tatārus sauca par nodevējiem, kuri it kā esot palīdzējuši vācu okupantiem iekarot Krimu. Tas viss notika, kamēr Krimas tatāru vīrieši cīnījās frontē. Viņi atgriezās, bet mājās vairs nebija ne sievu, ne bērnu. Nu tur dzīvoja krievi, kuri kā lopi bija savesti no citiem rajoniem. Tā radās mīts par krievvalodīgo Krimu,» stāsta Aiders. Pagāja aptuveni 50 gadu, līdz viņa tauta atgriezās dzimtenē.
Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs, pazīstams padomju disidents, 14 savas dzīves gadus ir pavadījis cietumā. Viņu ieslodzīja par individuāliem piketiem un protestiem, par intervijām ārvalstu presē, kurās viņš apliecināja, ka Padomju Savienība veikusi genocīdu pret viņa tautu. 80. gadu beigās Krimas tatāriem tika atļauts doties atpakaļ. Kopš tā laika Krimas tatāri masveidā atgriežas Krimā. Pa 30 gadiem viņi ir uzcēluši savus kompaktus ciematus, mošejas un skolas, nodibinājuši avīzes, radio un televīziju.
«Krimas tatāri Krimā radīja savu paralēlo pasauli. Ar vietējiem iedzīvotājiem viņi sadzīvoja draudzīgi. Neviens Krimas tatārs neatguva savu māju. Mēs iemācījāmies piedot padomju cilvēkiem. Mēs fokusējāmies nevis uz to, lai atriebtos, bet gan lai uzplauktu savā zemē,» stāsta Aiders.
Taču 2014. gadā Krimā atgriezās krievu zābaki, kuri no jauna uzspieda savus noteikumus. 2015. gadā krievu politiķis Boriss Ņemcovs lūdza Muždabajevu kļūt par analītiskā ziņojuma Putins. Karš līdzautoru. Aiders tam sarakstīja nodaļu par Krimas okupāciju. Ziņojumu nepaspēja prezentēt Ņemcova dzīves laikā, jo viņu Maskavas centrā nošāva. Tas tika publicēts 2015. gada maijā. Gandrīz uzreiz pēc tam Aideram nācās aizbraukt no Krievijas.
Ukrainā viņš strādā Krimas tatāru telekanālā ATR, kuram 2014. gadā nācās pamest pussalu. «Mums, kirimli (tā sevi dēvē Krimas tatāri — red.), karš sākās nevis 2022., bet gan 2014. gadā,» norāda Aiders. «Mūs šajā pussalā, kuru Krievijas Federācija padarījusi par karabāzi, jau deviņus gadus diendienā iesloga, nogalina un izvaro.» Muždabajevs bija viens no pirmajiem, kurš jau kopš 2018. gada televīzijā paredzēja pilna mēroga Krievijas iebrukumu un iestājās par nepieciešamību izveidot teritoriālo aizsardzību. Bija laiks, kad ukraiņu kolēģi Aideru pat sāka dēvēt par «toksisku», un viņu pārstāja aicināt uz populāriem sarunu šoviem.
«Sākot ar 2014. gadu, Ukraina mācījās dzīvot bez Krimas un Donbasa. Un karš daudziem, pat politiķiem, bija kaut kur tālu prom. Kad amerikāņu izlūkdienesti teica, ka gaidāms iebrukums, Ukrainas sabiedrība kā mazs bērns ar rociņām aizsedza acis,» saka Aiders. «Ne krievi saprot ukraiņus, ne ukraiņi — krievus.»
Viņš pats gatavojās karam un jau pirms tam aizveda sievu un meitas uz ārzemēm.
Tagad Aiders Muždabajevs papildus darbam strādā par brīvprātīgo. Savu YouTube pārraižu laikā viņš vāc naudu tehniskajai palīdzībai Krimas tatāru bataljonam un smagi ievainotu kara veterānu ārstēšanai.
«Lai cik ilgi mums būtu jācīnās, karš beigsies, kad Ukraina atgūs Krimu,» ir pārliecināts Aiders. Tāpat kā savulaik viņš nešaubījās, ka sāksies pilna mēroga ofensīva, tagad viņš nešaubās, ka savas vecumdienas sagaidīs plaukstošā Ukrainas Krimā.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
