Ihoram Kuļikam, Nacionālās atmiņas arhīva direktoram, Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā nebija nekas negaidīts. Kā cilvēks, kurš strādā ar 20. gadsimta vēsturiskajiem dokumentiem, viņš lieliski saprata, ka nākamā krievu ielaušanās ukraiņu zemēs ir tikai laika jautājums.
Arhīvā Ihors sāka strādāt 2009. gadā, kad kļuva par Ukrainas Drošības dienesta arhīva nodaļas vadītāju. Viņa darba pienākumos bija atbildēt uz to cilvēku iesniegumiem, kuri vēlējās atrast savu represēto tuvinieku izmeklēšanas lietas. Ik dienu lasot stāstus par Padomju Savienības iznīcinātajiem Ukrainas inteliģences pārstāvjiem, patriotiem un zemniekiem, viņš sāka apzināties, ka tas bija mērķtiecīgs genocīds pret ukraiņu tautu, kas turklāt tika rūpīgi slēpts zem zīmoga «pilnīgi slepeni».
«Mēs nepareizi novērtējām to, kas notika Padomju Savienībā. Bija nošaušana, mūsu vectēvus un vecmammas izraidīja uz Sibīriju. Taču mēs nesapratām iemeslus, kāpēc tas notika! Un tieši tas, ka starp «PSRS» un «ļaunumu» laikus netika novilkta vienādības zīme, noveda pie tā, ka mūsu acu priekšā atkārtojas vēsture, kurā krievi iznīcina ukraiņus,» uzskata Kuļiks.
Kad 2010. gadā par prezidentu kļuva Kremļa atbalstītais Viktors Janukovičs, Ihors ar kolēģiem turpināja darbu, lai sabiedrība atklātu noslepenotos 20. gadsimta dokumentus. Maidana un demokrātijas uzvara 2014. gadā ļāva šīm iestrādēm vainagoties likumā «Par piekļuvi totalitārā komunistiskā režīma represīvo iestāžu arhīviem no 1917. līdz 1991. gadam». Kopš tā laika Ukrainas padomju perioda arhīvi ir vislabāk pieejamie visā postpadomju telpā un Eiropā.
«Likums visiem interesentiem atvēra visus čekas jeb VDK, padomju milicijas, tiesas un prokuratūras dokumentus, kā arī paredzēja izveidot īpašu iestādi — Nacionālās atmiņas institūtu, kuru es tagad vadu,» stāsta arhīvists.
Nacionālās atmiņas arhīva paspārnē paredzēts apkopot aptuveni četrus miljonus lietu no Padomju Savienības varas struktūrām. Tās ir represēto ukraiņu lietas, struktūru štata un ārštata darbinieku personīgās un darba mapes, operatīvās lietas un sarakste. Visi šie dokumenti ir jāapstrādā, jādigitalizē un jāpadara brīvi pieejami pēc tuvinieku, vēsturnieku, žurnālistu un visu interesentu pieprasījuma. Arhīvam Kijivā ir 11 000 m² lielas telpas un apstiprināts rekonstrukcijas projekts, taču pandēmija un Krievijas iebrukums ir apturējuši ēkas būvniecību.
Jau tūkstošiem ukraiņu uzzinājuši patiesību par savu ģimeņu pagātni. «Mūsu komanda uzskata, ka tieši arhīvos glabājas atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc Krievija iebruka Ukrainā. Katrs tajos var atrast skaidrus faktus par krievu noziegumiem pret savu ģimeni un cilvēci: nošaušana, deportācijas, izraidīšana, holodomors (miljonu nāve Staļina izraisītajā badā — red.). Krievijas Federācijā 20. gadsimta arhīvi glabājas aiz atslēgas, jo tie var sagraut mītu par «pasakaino Padomju Savienību», kuru Putins tik ļoti alkst atjaunot», saka Ihors Kuļiks.
Lai parādītu paralēles ar Krievijas noziegumiem pret Ukrainu 20. un 21. gadsimtā, arhīva komanda ir izveidojusi izstādi Komunisms = Rašisms. Tie ir 13 stāsti par to, ka krievi gan Padomju Savienībā, gan mūsdienu Krievijas Federācijā pret ukraiņiem izmanto vienas un tās pašas genocīda metodes. Izstāde tika atklāta Kijivā 2022. gada jūnijā un kopš tā laika «dodas» uz pilnām apmeklētāju zālēm visos Ukrainas reģionos un Eiropas valstīs.
Latvijā izstāde atvērta jau 12 pilsētās un ciemos. Biedrības Publiskās atmiņas centrs un zvērinātas advokātes Kristīnes Jarinovskas pūliņu rezultātā izstāde līdz 2023. gadam nonāks ne tikai centrālajos laukumos un muzejos, bet arī valsts izglītības iestādēs.
Izstādi Rīgā, Strēlnieku laukumā, decembrī apmeklēja arī Latvijas prezidents Egils Levits, Ukrainas Nacionālās atmiņas arhīva direktors viņu pavadīja personīgā ekskursijā. «Prezidentu ļoti uzrunāja stends, kurā stāstīts par krievu iznīcinātajiem zinātniekiem: fiziķi Vasiļu Kladko, kurš nogalināts 2022. gada pavasarī Kijivas apgabalā, un selekcionāru Vladimiru Simirenko, kurš 1938. gadā nošauts pie Kurskas.» norāda Ihors Kuļiks.
Kara pirmajos mēnešos viņš kopā ar ģimeni un draugiem aktīvi palīdzēja Ukrainas militāristiem: atrada tiem mašīnas, nakts redzamības ierīces un apģērbu, pieņēma humānās palīdzības sūtījumus. Pašlaik Kuļiks ar sievu un diviem dēliem dzīvo un strādā Kijivā. Braukt uz ārzemēm tuvinieki atsakās. «Ko tad Ukrainas bruņotie spēki sargās, ja mēs aizbrauksim?» jautā viņa vecākais dēls.
Arhīvists ir pārliecināts, ka pēc uzvaras Ukraina nedrīkst atkārtot pagātnes kļūdas. Krievijai jāatbild par saviem noziegumiem, jo tieši nesodāmība par 20. gadsimta noziegumiem tai ļāvusi ķerties pie ieročiem 21. gadsimtā. «Es ticu, un mēs strādāsim pie tā, lai pēc rašisma tiktu tiesāts arī komunisms. Diktatūra Eiropā nekad vairs nedrīkst atkārtoties — jo tieši par to mūsu labākie Ukrainas vīrieši un sievietes pašlaik atdod savas dzīvības,» saka Ihors Kuļiks.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra