Aktrise Ieva Segliņa atveido galveno lomu Dailes teātra izrādē "Brands". Foto - Reinis Hofmanis
Dailes teātra izrāde Brands radīja manī un meitā pārdomas par lugas aktualitāti mūsdienās, un teātra kritiķes Zanes Radzobes recenzija mudināja ar šīm pārdomām dalīties. Es personīgi recenzijai daļēji piekrītu, dalīties ar pārdomām mudināja recenzijā izteiktās šaubas par lugas uzveduma nozīmi mūsdienās.
Viena no galvenajām tēmām lugā ir brīvības tēma, caur Branda tēlu ir parādīts konflikts starp personisko brīvību un sabiedrības ierobežojumiem, un varu (valsts varu, likuma varu, politisko varu). Cilvēka attieksme pret varu sakņojas eksistences pašos pamatos – cilvēki kā fiziskas būtnes vienmēr ir bijuši pakļauti dabas iznīcinošajam spēkam un citu cilvēku varai. Ar fizisku spēku (vardarbību, varu definē tās spēja veikt fizisku un mentālu vardarbību pret personu vai grupu) var atņemt mums brīvību vai mūs nogalināt. Tas, cik daudz mēs tam varam pretoties, ir ļoti ierobežots mūsu fiziskajās spējās un resursos, kas ir mūsu rīcībā. Mūsu domas, tieši pretēji, nav pakļautas fiziskam spēkam un varai (bieži vien nav pakļautas pat mums pašiem).
To, kam mēs ticam, ko uzskatām par patiesu, nevar mainīt ar spēku. Mēs varam palikt pie saviem uzskatiem, pat ja visas cita veida brīvības mums tiek atņemtas.
Tomēr tas ir ļoti grūti, ja jāsaskaras ar draudiem, zaudējumiem, bailēm un citiem apstākļiem, kas rada bailes un bezspēcības sajūtu, kas ietekmē spēju skaidri domāt un spriest.
Cilvēka prāts neeksitē abstraktā vidē, tas eksistē ķermenī, kura komforts ietekmē spēju skaidri domāt un pieņemt lēmumus, tādēļ skarbos sadzīves apstākļos liela ietekme ir cilvēkiem, kas sola pārtikušu un ērtu nākotni. Cilvēki, kas bēg no diskomforta un bailēm, pakļaujas šiem solījumiem un aizmirst, kas ir viņu vērtības. Viņi ir “krituši”, pieņemot par patiesību to, ko saka tie, kuriem ir vara pār viņiem. Zaudējot spēju apšaubīt valdošos uzskatu, viņi zaudē spēju kritiski palūkoties arī uz daudzām citām savām pārliecībām. Šie kritušie cilvēki ļoti spilgti tika atainotie kā guļoši lugas beigās.
Kā atrast sevī spēku ne tikai palikt pie saviem uzskatiem, neskatoties uz grūtībām un bailēm, bet arī aktīvi tos paust un rīkoties saskaņā ar savām vērtībām, ir morālā problēma, ko cilvēki pasaulē vēl nav pilnībā atrisinājuši.
54% pasaules iedzīvotāju dzīvo autoritāru vai totalitāru režīmu kontrolē, kas atņem personisko un politisko brīvību. Valstīs, kur valda demokrātija, mēs brīvību pieņemam par garantētu un tik pašsaprotamu, ka nespējam vairs ieraudzīt lugas Brands aktualitāti. Mēs nevēlamies atzīt, ka liecam muguru citas varas priekšā, ko dēvējam par tirgus ekonomiku, sabiedrības viedokli, vispārējo saprātu (vai dažreiz vispārējo saprāta trūkumu). Mēs zaudējam ticību sev un tam, ka varam panākt kādas nozīmīgas izmaiņas, tādēļ mēs neticam arī, ka citi to spēs. Mēs pat nepamanām, kā zaudējam cilvēcīguma sirdsapziņu, jo neuzskatām par svarīgu ticēt paši sev un sekot saviem sapņiem vai ideāliem. Mēs ticam, ka ceļš, pa kuru ejam, mūs kaut kur aizvedīs, jo arī visi citi pa to iet un apgalvo, ka tas garantē mūsu personisko un sabiedrības nākotni.
Arī otra galējība – būt fanātiski apsēstam ar idejām - neved ne pie kā laba, tā var veidoties kulti un naida grupas. Lugā Brands nemitīgi uzdod jautājumus, jo ir svarīgi spēt šaubīties un kritiski palūkoties uz to, kam tu tici, un daudzas ideoloģijas ir pret to (piem., ja apšaubi Dievu neesi īsts ticīgais). Tomēr lugā netiek uzdots jautājums, vai visas Branda personīgās patiesības ir vērtīgas.
Manuprāt, fakts, ka Brands ir sieviete šajā iestudējumā pastiprina vēstījumu, jo bieži sterotipi vairāk ierobežo tieši sievietes un vēl joprojām sieviešu līdztiesība bieži ir tikai teorētiska. Sievietes identitāte pastiprināja bērna zaudēšanas emocionālo ietekmi uz skatītāju, pat ja izrādē bija skaidri parādīts, ka Agnus bērnam bija pieķēries vairāk, Branda vēsums pret bērna nāvi provocē spēcīgas emocijas un liek mums aizdomāties, ka ne vienmēr ir tik viegli saprotams, kas ir elki un kas - patiesas vērtības.
Dieva un reliģijas vietā lugā Branda reliģiskās aizrautības vietā ir viegli iztēloties politiskus vai personīgus ideālus. Mūsdienās, runājot par cilvēku un viņu būtību, minam tādus konceptus kā “dvēsele” un “sirdsapziņa”, kas, protams, nenāk no kristietības vien, jo kristietība, kā jebkura reliģija, ir veidojusies, lai dotu sabiedrībai morālu mērķtiecību. Luga pauž jau sen pastāvošu apziņu par cilvēka būtību, kura atspoguļota, izmantojot kristietību. Tomēr ideja par cilvēka dvēseles nesadrumstalotību, integritāti ir atrodama jau daudz senākos tekstos, piemēram, sengrieķu filosofa Aristoteļa darbos.
Luga Brands nav tik daudz par cilvēka attiecībām ar Dievu, bet gan par cilvēka attiecībām ar sevi pašu, par autentiskumu un godīgumu pašam pret sevi. Tā ir kā rokasgrāmata par drosmi, kas sniedz brīvību dzīvot dzīvi tā, lai nāves brīdī dvēsele būtu viegla, nevis nožēlas pilna. Ibsens uzdod jautājumu par morāles dabu un reliģiskās pārliecības lomu cilvēku uzskatu veidošanā. Morāle nav vienkārši likumu vai tiesību ievērošana, bet gan individuāls un dziļi personisks lēmumu pieņemšanas process, kas prasa pastāvīgu reflektēšanu un pārdomas. Apgaismības laikmets sākās pirms vairāk nekā sešsimt gadiem, tomēr tas vēl nav beidzies, un arī mūsdienās cilvēkiem ir iespēja veidot labāku pasauli, kas ir balstīta cilvēka drosmē noticēt sev un cīnīties par savām vērtībām.
Paldies žurnālam Ir un Zanei Radzobei par pārdomas rosinošu lasāmvielu.
Autore ir žurnāla lasītāja, ārste
