Rakstu kalna pakājē pie upītes, kas joprojām nes Apaču indiāņu senlaikos dotu vārdu: Līksmais Strauts. Kopš balto cilvēku ierašanās līksmība gājusi mazumā, vietējo cilti nogalināja brutālā slaktiņā, taču vārds dzīvo. Netālu ir indiāņu rezervāts un sena svētvieta, ko valdība atdevusi ārzemju megakompānijai vara raktuves izveidei. Bez vara moderno dzīvi grūti iztēloties, taču es negribu iztēloties arī dzīvi bez svētvietām.
Šonedēļ piedalījos īpašā rituālā — Patiesības mandala. Kādas dalībnieces mazpilsētā esot dabas draugu klubs, kas to praktizē ik nedēļu. Rituāls kļuvis populārs, pateicoties vides aktīvistei Džoenai Meisijai.
Mēs sapulcējāmies klinšu ielokā pie izsīkuša ūdenskrituma. Fiziskā mandala simbolizē četras emocijas — sažuvušas lapas pauž bēdas, koka zars ir zibensnovedējs dusmām, akmeņi ir kā baiļu nocietinātas sirdis, bet trauks ataino tukšumu un alkas pēc jauna sākuma. Centrā ir vieta vārdā nenosauktām emocijām vai lūgšanai, ko dalībnieki var izteikt vārdos, skaņās, kustībās.
Mūsu grupā asaras par dabai nodarīto postu plūda aumaļām. Šķiet, biju rāmākā dalībniece. Mana sajūtu palete vienā vārdā — apmulsums. Ir apstulbinoši vērot, kā tiek iznīcinātas ekosistēmas un svētvietas. Bet ir dīvaini dzirdēt vaimanas no cilvēkiem, kuru lielo mašīnu motori rij nevis asaras, bet benzīnu. Mana lūgšana ir par atmošanos — ja cilvēks sajūt sevi kā dabas daļu un apzinās savu izvēļu sekas, šīs izvēles mainās. Kā atmodināt veselas nācijas? Cerība nav stratēģija… Trauksmes zvani skan pilnā skaļumā, bet pārmaiņas laikam nāk tikai caur sāpīgiem upuriem.
